blond

21:27: gads
Man ir iznākusi grāmata, kura tiek labi pirkta un saņēmusi diezgan daudz atzinības. Bet man nav gandarījuma par to.
Es esmu bijusi Indonēzijā, Berlīnē, Leipcigā, Īrijā, Lugano, Kānā (Francijā). Es esmu ļoti daudz slimojusi. Es biežāk kā jebkad iepriekš esmu bijusi nogurusi. Es esmu satikusi Paulu - gan jau drusku agrāk, bet tā pa īstam tieši šogad. Es esmu zaudējusi Ingu. Es esmu atguvusi ticību Miķeļtorņa nākotnei. Es esmu sākusi sakārtot savu māju. Es esmu pilnīgi un galīgi izšķīrusies no vīra. Es esmu bijusi ļoti stipra un reizē nejēdzīgi viegli ievainojama. Es esmu jutusies visu varoša un laimīga, un bijusi ļoti, ļoti, ļoti nelaimīga. Es esmu kļuvusi vēl sentimentālāka kā agrāk - tas varbūt ir vecums. Es grūtāk kā līdz šim esmu cīnījusies par (un ar) savu puiku, bet es arī esmu, šķiet, atradusi kādas durtiņas uz viņa sirdi. Es pilnīgi neko nozīmīgu vai labu šai gadā neesmu izdarījusi. Es esmu zaudējusi spēju rakstīt (pat Cibā) un neesmu atradusi apmierinājumu (vai samierināšanos) klusā, ģimeniskā sadzīvē. Es esmu uzticējusies daudziem cilvēkiem. Es esmu ieguvusi dažus labus draugus. Es esmu pret daudziem bijusi nežēlīga un netaisna. Un es neticu sev.