Mīlu, mīlu, mīlu es dzīvi. Nē, laikam ne dzīvi, bet Dieva pasauli, un īpaši to daļu bez cilvēka. Izeju viena ārā naktī, koki pielijuši, vējš šņāc lapotnēs, jūra aiz mežiem skaļa, migla sēž uz pļavas, debesi dūmakā neredz, vardes dīķī apklusušas, smags mitrums un dzīvība, dzīvība, tāda dzīvība, tāda elpa, tāds lieliskums visā, tāda mīlestība. :
Comments
hehe, negribu izbojāt jūsmas stāvokli, bet darvins teiktu citādāk. par cīņu, nāvi, struggle to survive u.t.t. :D
Piedod
Piedod
(Reply to this) (Thread)
Da nu viņu, to Darvinu. Protams, tepat ziemā atradām sarkanā sniegā guļošu suņu saplosītu stirnu, izritinātām zarnām. Ko padarīsi. Bet mīlestība tomēr IR. Tiesa, es ilgi aizstāvēju Tomasa Manna apgalvojumu Burvju Kalnā, ka daba nav ne laba, ne ļauna, ka tā ir vienaldzīga, un tam es arī piekrītu vēl arvien, ar piebildi, ka labs, ļauns vai vienlaldzīgs var būt "pret kādu", bet mīlestība, kā man gribētos domāt, var būt arī vienkārši pati sevī.
Bet nu ne jau par to ir stāsts, vinkārši patīk man laukos, tas ir viss:)
Bet nu ne jau par to ir stāsts, vinkārši patīk man laukos, tas ir viss:)
(Reply to this) (Parent)