: par līdzjūtību
Pārdomas pēc![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
maya ieraksta.
Īstenībā es arī zinu vienu skumju stāstu. Kurā pati esmu viena no darbojošamies personām un kurš varbūt var liecināt par to, ka labāk pat nemēģināt palīdzēt, nedot cerības, ja neesi gatavs šīs neredzamās, bet ļoti stiprās saistības, kuras rodas jau pirmās pretim panākšanas brīdī, stiept gadiem vai varbūt visu mūžu.
Es reiz iepazinos ar invalīdu. Bez rokas - nu tā, līdz plecam. Cilvēks kā cilvēks. Vīrišķīgs ļoti, no tiem, kuri par spīti savai invaliditātei iespēj lietas, ko neiespēj "normāli" cilvēki. Kāpj kalnos un tml. Aktīvi darbojas visādās sabiedriskās organizācijās un biedrībās. Un ir ārprātīgi, ārprātīgi vientuļš. Jo tas viss, šī darbošanās, ekstrēmisms, mūžīgā atrašanās cilvēkos, nespēj aizpildīt to briesmīgo tukšumu. Draugu trūkumu. Sievietes trūkumu.
Protams, viņš to slēpa. Viņš tēloja ciniķi, vienaldzīgo, viņš mēdza pats pasmieties par savu kroplību un nekad neubagoja draudzību. Taču es visu redzēju un sapratu.
Mēs sākām drusku sarakstīties. Dažas reizes viņš aizveda mani un manu puiku ekskursijās uz dīvainām Latvijas vietām, kuras nezina neviens cits. Tomēr, man nebija īstas garīgas tuvības ar to vīrieti - nu, tādas, lai varētu pieņemt viņu par savu draugu, nevis tikai vienkārši gadījuma paziņu. Pārāk daudz atšķirīga pasaules uztverē.
Jā, vienu reizi es pat biju gatava ar viņu pārgulēt. Bet viņš nobijās, nokautrējās no savas fiziskās kroplības. Un tagad es domāju - labi, ka tā. Tas būtu bijis tik pazemojošs žēlsirdības akts. Vai arī vēl sliktāk - tādas perversas ziņkāres sakairināta tuvība. Un pēc tam - vēl briesmīgāks tukšums. Viņam. Jo nekas jau nesekotu. Un kauns man.
Jā, tā ka ar līdzjūtību jābūt uzmanīgiem. To nevar daļāt pa labi, pa kreisi. Jo tu pats paliec parādnieks uz mūžu katram, kam esi iedevis.
Pārdomas pēc
maya ieraksta.Īstenībā es arī zinu vienu skumju stāstu. Kurā pati esmu viena no darbojošamies personām un kurš varbūt var liecināt par to, ka labāk pat nemēģināt palīdzēt, nedot cerības, ja neesi gatavs šīs neredzamās, bet ļoti stiprās saistības, kuras rodas jau pirmās pretim panākšanas brīdī, stiept gadiem vai varbūt visu mūžu.
Es reiz iepazinos ar invalīdu. Bez rokas - nu tā, līdz plecam. Cilvēks kā cilvēks. Vīrišķīgs ļoti, no tiem, kuri par spīti savai invaliditātei iespēj lietas, ko neiespēj "normāli" cilvēki. Kāpj kalnos un tml. Aktīvi darbojas visādās sabiedriskās organizācijās un biedrībās. Un ir ārprātīgi, ārprātīgi vientuļš. Jo tas viss, šī darbošanās, ekstrēmisms, mūžīgā atrašanās cilvēkos, nespēj aizpildīt to briesmīgo tukšumu. Draugu trūkumu. Sievietes trūkumu.
Protams, viņš to slēpa. Viņš tēloja ciniķi, vienaldzīgo, viņš mēdza pats pasmieties par savu kroplību un nekad neubagoja draudzību. Taču es visu redzēju un sapratu.
Mēs sākām drusku sarakstīties. Dažas reizes viņš aizveda mani un manu puiku ekskursijās uz dīvainām Latvijas vietām, kuras nezina neviens cits. Tomēr, man nebija īstas garīgas tuvības ar to vīrieti - nu, tādas, lai varētu pieņemt viņu par savu draugu, nevis tikai vienkārši gadījuma paziņu. Pārāk daudz atšķirīga pasaules uztverē.
Jā, vienu reizi es pat biju gatava ar viņu pārgulēt. Bet viņš nobijās, nokautrējās no savas fiziskās kroplības. Un tagad es domāju - labi, ka tā. Tas būtu bijis tik pazemojošs žēlsirdības akts. Vai arī vēl sliktāk - tādas perversas ziņkāres sakairināta tuvība. Un pēc tam - vēl briesmīgāks tukšums. Viņam. Jo nekas jau nesekotu. Un kauns man.
Jā, tā ka ar līdzjūtību jābūt uzmanīgiem. To nevar daļāt pa labi, pa kreisi. Jo tu pats paliec parādnieks uz mūžu katram, kam esi iedevis.
: privāti, sadzīvviski, tikai sievietēm, nē, tikai man pašai
Kamēr es slimoju, man ar katru dienu vairāk sāka riebties cigaretes. man likās, tās ārprātīgi smird, un jutu to smaku nākam arī no saviem plaušu dziļumiem, ne tikai no mutes. No rokām, no drēbēm, no spilvena, uz kura guļu, no segas malas. Tomēr es, mocoties ar kuņģa sāpēm un nelabumu, spītīgi turpināju smēķēt. Todien, kad man bija pāri par 38, es sevišķi daudz neizsmēķēju, toties jau nākamā dienā atguvu iekavēto. Pēc katras cigaretes man kļuva sliktāk un sliktāk. Galvā dullums, iekšās trulas sāpes.
Jāpiebilst, ak es neko daudz neēdu, arī ēdiens man riebās. Tomēr neēdot, smēķējot un svīstot es pieņēmos svarā par 400 g. Izrādās, šie 400 g bijuši izšķirošie. Slimojot visas cauras dienas staigāju (ja negulēju) rītakleitā. Pēc slimības, tas ir - šorīt - man vairs nederēja nevienas bikses. Kuras vēl pirms dažām dienām, kaut ar strauju izelpu un palecienu, tomēr varēju aiztaisīt ciet. Patiesībā es nezinu, ko vilkšu mugurā uz to Sardīniju, šodien situāciju atrisināju, iežmiedzoties kantoristes svārkos.
Nu labi, stāsts nav par to. Lai gan par to arī.
Šodien es nesmēķēju. Bija mazliet grūti no rīta. Tomēr man izdevās sev iestāstīt, ka es GRIBU nesmēķēt, ka tas ir baigi forši, es atcerējos to iepriekšējo dienu smirdoņu, savas sajūtas - nē, es patiešām negribēju smēķēt. Un, ticiet vai nē, gandrīz visu dienu es par smēķēšanu pat neiedomājos.
Toties domāju par savu figūru un mēģināju ieturēt saprātīgu (ņemiet to vērā) diētu. Ja Tēja saka, ka viņai ir liela pakaļa, tad viņa laikam nezina, par ko runā - veikalos vairs nav tādu bikšu, kuras man derētu.
Nu labi. Vakarā es pagatovoju brīnišķīgu kuskusu afrikāņu gaumē. Ar kardemonu, krustnagliņām, kanēli, pipariem, kumina sēklām, rīvētiem burkāniem, vistas gaļu. Pavisam nedaudz eļļas, ļoti diētiski. Bet daudz.
Un tad pēkšņi man sagribējās smēķēt, es kļuvu nervoza. Nē, zināma nervozitāte, kas brīžiem izpaudās pārspīlētā enerģijā, bet brīžiem nejaukā neiecietībā (uzbraucu anonymousam par saplēstu šķīvīti) mani pavadīja jau visu pēcpusdienu. Bet pēc kuskusa sajūtas kļuva neciešamas. Es skaidri zināju, ka NEGRIBU smēķēt. Man patiesi RIEBJAS cigarešu smaka. Bet tai pašā laikā, es noteikti jutu, ka man kaut ko vajag, un tūlīt. Grauzt, apēst, zelēt, smalcināt zobos. Vispirms izmēģināju puļukāpostu. Nepacietībā ar nagiem noplēsu iesaiņojamo plēvi, izrāvu gabalu. Otru. Nelīdzēja.
Un tad atvēru konfekšu kasti. Slepeni. Ātri ātri apēdu kādas piecas šokolādes (Andris atveda no Itālijas). Kļuva nedaudz vieglāk. Pat ievērojami vieglāk.
Tikai kur lai atrod drēbju veikalu milzīgām sievietēm.
Un - pats galvenais - kurš ticēs, ka tā resnā esmu tā pati es, vecā labā Andra? Jūtīgā, bļin, un emocionālā, un trauslā.
Neviens.
Kamēr es slimoju, man ar katru dienu vairāk sāka riebties cigaretes. man likās, tās ārprātīgi smird, un jutu to smaku nākam arī no saviem plaušu dziļumiem, ne tikai no mutes. No rokām, no drēbēm, no spilvena, uz kura guļu, no segas malas. Tomēr es, mocoties ar kuņģa sāpēm un nelabumu, spītīgi turpināju smēķēt. Todien, kad man bija pāri par 38, es sevišķi daudz neizsmēķēju, toties jau nākamā dienā atguvu iekavēto. Pēc katras cigaretes man kļuva sliktāk un sliktāk. Galvā dullums, iekšās trulas sāpes.
Jāpiebilst, ak es neko daudz neēdu, arī ēdiens man riebās. Tomēr neēdot, smēķējot un svīstot es pieņēmos svarā par 400 g. Izrādās, šie 400 g bijuši izšķirošie. Slimojot visas cauras dienas staigāju (ja negulēju) rītakleitā. Pēc slimības, tas ir - šorīt - man vairs nederēja nevienas bikses. Kuras vēl pirms dažām dienām, kaut ar strauju izelpu un palecienu, tomēr varēju aiztaisīt ciet. Patiesībā es nezinu, ko vilkšu mugurā uz to Sardīniju, šodien situāciju atrisināju, iežmiedzoties kantoristes svārkos.
Nu labi, stāsts nav par to. Lai gan par to arī.
Šodien es nesmēķēju. Bija mazliet grūti no rīta. Tomēr man izdevās sev iestāstīt, ka es GRIBU nesmēķēt, ka tas ir baigi forši, es atcerējos to iepriekšējo dienu smirdoņu, savas sajūtas - nē, es patiešām negribēju smēķēt. Un, ticiet vai nē, gandrīz visu dienu es par smēķēšanu pat neiedomājos.
Toties domāju par savu figūru un mēģināju ieturēt saprātīgu (ņemiet to vērā) diētu. Ja Tēja saka, ka viņai ir liela pakaļa, tad viņa laikam nezina, par ko runā - veikalos vairs nav tādu bikšu, kuras man derētu.
Nu labi. Vakarā es pagatovoju brīnišķīgu kuskusu afrikāņu gaumē. Ar kardemonu, krustnagliņām, kanēli, pipariem, kumina sēklām, rīvētiem burkāniem, vistas gaļu. Pavisam nedaudz eļļas, ļoti diētiski. Bet daudz.
Un tad pēkšņi man sagribējās smēķēt, es kļuvu nervoza. Nē, zināma nervozitāte, kas brīžiem izpaudās pārspīlētā enerģijā, bet brīžiem nejaukā neiecietībā (uzbraucu anonymousam par saplēstu šķīvīti) mani pavadīja jau visu pēcpusdienu. Bet pēc kuskusa sajūtas kļuva neciešamas. Es skaidri zināju, ka NEGRIBU smēķēt. Man patiesi RIEBJAS cigarešu smaka. Bet tai pašā laikā, es noteikti jutu, ka man kaut ko vajag, un tūlīt. Grauzt, apēst, zelēt, smalcināt zobos. Vispirms izmēģināju puļukāpostu. Nepacietībā ar nagiem noplēsu iesaiņojamo plēvi, izrāvu gabalu. Otru. Nelīdzēja.
Un tad atvēru konfekšu kasti. Slepeni. Ātri ātri apēdu kādas piecas šokolādes (Andris atveda no Itālijas). Kļuva nedaudz vieglāk. Pat ievērojami vieglāk.
Tikai kur lai atrod drēbju veikalu milzīgām sievietēm.
Un - pats galvenais - kurš ticēs, ka tā resnā esmu tā pati es, vecā labā Andra? Jūtīgā, bļin, un emocionālā, un trauslā.
Neviens.