blond

blond @ 15:40: par līdzjūtību
Pārdomas pēc maya ieraksta.


Īstenībā es arī zinu vienu skumju stāstu. Kurā pati esmu viena no darbojošamies personām un kurš varbūt var liecināt par to, ka labāk pat nemēģināt palīdzēt, nedot cerības, ja neesi gatavs šīs neredzamās, bet ļoti stiprās saistības, kuras rodas jau pirmās pretim panākšanas brīdī, stiept gadiem vai varbūt visu mūžu.
Es reiz iepazinos ar invalīdu. Bez rokas - nu tā, līdz plecam. Cilvēks kā cilvēks. Vīrišķīgs ļoti, no tiem, kuri par spīti savai invaliditātei iespēj lietas, ko neiespēj "normāli" cilvēki. Kāpj kalnos un tml. Aktīvi darbojas visādās sabiedriskās organizācijās un biedrībās. Un ir ārprātīgi, ārprātīgi vientuļš. Jo tas viss, šī darbošanās, ekstrēmisms, mūžīgā atrašanās cilvēkos, nespēj aizpildīt to briesmīgo tukšumu. Draugu trūkumu. Sievietes trūkumu.
Protams, viņš to slēpa. Viņš tēloja ciniķi, vienaldzīgo, viņš mēdza pats pasmieties par savu kroplību un nekad neubagoja draudzību. Taču es visu redzēju un sapratu.
Mēs sākām drusku sarakstīties. Dažas reizes viņš aizveda mani un manu puiku ekskursijās uz dīvainām Latvijas vietām, kuras nezina neviens cits. Tomēr, man nebija īstas garīgas tuvības ar to vīrieti - nu, tādas, lai varētu pieņemt viņu par savu draugu, nevis tikai vienkārši gadījuma paziņu. Pārāk daudz atšķirīga pasaules uztverē.
Jā, vienu reizi es pat biju gatava ar viņu pārgulēt. Bet viņš nobijās, nokautrējās no savas fiziskās kroplības. Un tagad es domāju - labi, ka tā. Tas būtu bijis tik pazemojošs žēlsirdības akts. Vai arī vēl sliktāk - tādas perversas ziņkāres sakairināta tuvība. Un pēc tam - vēl briesmīgāks tukšums. Viņam. Jo nekas jau nesekotu. Un kauns man.

Jā, tā ka ar līdzjūtību jābūt uzmanīgiem. To nevar daļāt pa labi, pa kreisi. Jo tu pats paliec parādnieks uz mūžu katram, kam esi iedevis.