Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Caur Emma Ruth Rundle - ne caur viņas mūziku, bet caur interviju ar viņu, kurā stāsta par plašu veikalā izvēlētiem albumiem - atklāju Them Are Us Too un SRSQ, kas ir grupas solistes solo projekts pēc biedra traģiskās nāves Oakland Ghost Ship warehouse ugunsgrēkā.
Jāsaka, ka diezgan hipnotizējoša dream pop / dark wave mūzika. Ļoti jaudīga. Ļoti smeldzīga. Varbūt pat drusku skumja.

Paralēli iesāku jaunāko Joņeva veikumu.

Vakar Anglikāņu baznīcā izskanēja ārkārtīgi intīms un pārpasaulīgi skaists Emma Ruth Rundle koncerts (viņas balss ir kas hipnotizējošs). Viņu iesildīja tikpat "jautra" čelliste Jo Quail, kura man bija skaists atklājums. ERR ar humoru gan viss ir kārtībā - apmēram pie trešās kompozīcijas viņa teica "Here's another happy song I wrote", bet par vienu no pēdējām dziesmām sacīja ~, ka "now we're gonna go down the stairs [..] into nothingness because nothingness is our goal, right?" :) (Kā man blakus smejoties teica cibiņa e.:"Creapy much bet suuuure!")
Baznīcā bija ļoti auksts, nedaudz sala degungals, bet dziesmu autore uzstājās beretītē un ik pa laikam sildīja pirkstus ar karsta ūdens pudeli. Pār skatītāju klēpjiem staigāja trīskrāsaina kaķenīte, līdz apmetās uz visu koncertu klēpī meitenei ar mīkstu leoparda kažoku.
Lūk, ja kādreiz vēl izdosies aiziet uz otro dark horse Chelsea Wolfe, tas gan būtu pavisam jauki.

Cured.

Nick Cave & The Bad Seeds Haapsalu pilsdrupās bija nu šiiiiitiiiiik labs. 2.5 h! Te jums bija pensijas vecums! Tik slaiks un vijīgs! Vēl jāpiebilst, kā arī pirmo rindu hārdkōrīgākie fani bija geriatrijas gals un tas bija tik ļoti skaisti.
Ar uzviju kompensēja manu pēdējo vilšanos Toronto 2018. Ak, cik viņš skaists! Un Warren... Viiii!
Esmu viņu klusā grūpija, nudien. Paldies izturīgajiem vīriem, kas mani uz Henry Lee pacēla krēsliņā pāri visiem citiem. Lovītes un bučuki.

Bet Madrugada koncerts trešdien Vīnē gan bija ļoti labs.

The Cure kabatā. Un pasaulē uzreiz miers. Dievs, dod tik tālu, protams, (mums visiem) nodzīvot. Man vispār liekas, ka tur būs VISI (vecie perdeļi, hehe).
Vajadzētu vēl to Keivu Viļņā.
Bije te rudenī paredzēta Ane Brun un Tricky, bet vai tad jebkas no tā īstenojās? Visu atcēla. Vēl Madrugada martā. Čuriki, tā teikt.

savulaik patika Lietotas mēbeles no Holandes (tolaik bija teju neiespējami, ka nepatiktu). Tas bija tik sen, ka es vēl toreiz spēlēju hoķi Žoltoka/55.skolā un agrajos rītos/vēlos vakaros devos garām materiālajām Lietotajām mēbelēm no Holandes.
Es pat gāju uz kaut kādiem koncertiem. Kur tie laiki, Jēziņ.

Jaunais Keiva albums kā veselums, izņemot atsevišķas kompozīcijas - "Leviathan", "Ghosteen" (tur vienu brīdi pat gribas maigi dungot līdzi), "Hollywood" (Kisa, Kisa, Kisa....šajā dziesmā ir kaut kas ārkārtīgi neērts un tieši tas ievelk) -, salīdzinoši ar Keiva iepriekšējiem veikumiem tomēr šķiet pavājš (arī vājākais no t.s. triloģijas):
Push the Sky Away (2013) man norāva jumtu (c'mon, "Jubilee Street" vispār ir iekļaujama viņa labāko dziesmu topā). Skeleton Tree (2016), kuru kompozīcijas šķiet sēru un sāpju pilnas, lai gan patiesībā lielākā daļa radītas pirms traģēdijas, ir ļoti, ļoti labs (par vājāko atzīstot "Rings of Saturn", jo "millenial whoops", nopietni, Nikij, nopietni??!!). Skaidrs, ka Ghosteen ir īstenais sēru albums, bet, piedodiet, pat Jēzus šajā albumā ir ieguvis visai blāvu un tradicionāli nodrāztu veidolu, ko varētu aizņemties apzinātības vingrinātāji. Nikijam ļoti iepatikušās plūstošas, transcendentālas, teju pinkfloidīgas ambientās skaņas, kas nudien albumu padara līdzīgu garīgajai mūzikai: un droši vien nav tālu jāmeklē izskaidrojumi, kāpēc tā. Bet, manuprāt, netiek pilnvērtīgi izmantots viņa skaistākais intruments - balss, un par to žēl. "Fireflies" ir labs piemērs gan balss neizmantošanai, gan pliekanam Jēzum un pat garlaicīgam tekstam: "Jesus lying in his mother’s arms / Is a photon released from a dying star."
Kopumā: 3/5 par to, ka he's working through his grief.

Šim kungam, vārdā Sivert Høyem, nudien ir viens no pievilcīgākajiem vokāliem, kāds dzirdēts. Sivert, where have you been all my life? Un tad vēl tās ģitāras. Mmmmm. Svaigākie solo gabali arī ir pavisam labi - tas, tā teikt, ir kompliments latvieša garā.
Viņš skan manā galvā. Tas kļūst jau drusku intīmi. Tā ar to mūziku ir. Ielien galvā, sirdī, ausīs, vārdi un melodija veļas pār lūpām. Intīmi, ka es jums saku.

Atzīšos, ka es aizvien nespēju pārdzīvot, ka pats Liktenis ar mani izspēlēja tik nežēlīgu joku, ka Niks Keivs bija Z-Amerikā tad, kad es - Eiropā, un tagadiņ ir otrādi. Raudu uz iekšu, bet, kad redzu visu savu draudziņu bildes no Keiva koncerta, raudu arī bezmaz uz āru.
Lai drusku veldzētos, es vakar biju uz The National ar Daughter kā iesildītāju. Uh un ah, es jums teikšu! Man viņi allaž šķitusi tāda....gudra (?) grupa. Un tas vien, ka čaļiem apnika strādā reklāmā un tikties ik pirmdienas sapulcēs ar powerpointiem un tāpēc nobriedušā vecumā nolēma kļūt par rokmūziķiem, ir izvēle uz goda, par ko droši vien sapņo ne viens vien :) Metam Berningeram ir tāds pavisam glīts un pievilcīgs baritons arī, kad viņš runā. Un viņš visu laiku malkoja vīnu. Koncertu viņi pabeidza pieklusinātos toņos, kopā ar koncerta apmeklētājiem dziedot "Vanderlyle Crybaby Geeks".