Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

A.: "Nezinu, es domāju, ka kopumā (dzīve) ir smieklīga. Man ik pa laikam ir tāda vīzija, ka mūža beigās es ar visiem foršajiem cilvēkiem, kurus savā mūžā esmu satikusi, sēžu pie galda (balts galdauts obligāts), dzeram vīnu un smejamies par nodzīvoto dzīvi."

"es nestrīdos, es tikai gribu, lai tu domā kā es"
/elina , kurš gan cits/

Biedrs A.:
"Ak, Lota, Lota. Viņa bija tāda pusjukusi, gaisīga meitene izlaistiem matiem, kas saimniekoja kaķu mājas pagraba kafejnīcā."

Paldies elina , ka atgādināji viņu. Cauri tumsai

Kā Vecgada vakarā mūs apgaismoja kāds sociālantropologs, sniegavīru vairs nav pareizi saukt par sniegavīru, tāpat kā gaužām nepareizi ir rakstīt vēstules Ziemassvētku vecītim. Tā vietā mēs ziemā turpmāk velsim sniega personas un vēstules bērni iesāks ar uzrunu:"Mīļā Ziemassvētku persona!..."

Lūk, mēs 1.janvāra naktī (pirms Lielās Epidēmijas) arī uzvēlām savu pirmo sniega personu.

Mazliet akadēmiskas un stipri neformālas vides apvienojums vienkārši spridzina! Enerģijas bumba.
Un ar antropoloģijas kolēģiem/biedriem/draugiem var kalnus gāzt!

Veltu jums visiem šo brīnišķo dziesmu, ar ko sākām svētdienas rīta formālo daļu, proti, lekciju:

Амударья - Бутылка Пива

Antropologi vakar iedrāzās un pārņēma arodbiedrību klubu Vecrīgā. Pēc absolūti fantastiskas dejošanas ielauzās Cienījamā Mākslinieka ģērbtuvēs, lai kvēli to skūpstītu, apbērtu ar cildinošiem vārdiem un pēcāk bildētos uz skatuves. Bļanna izpildījās kā grūpiju grūpija - tik cieši piespiedusies klāt es vēl nebiju nevienam māksliniekam. Ak...
Dzerts tika daudz un neprātīgi, dejots arī uz ielas... Bet šodiena, par spīti ļoti bēdīgam konta stāvoklim (kā Bļanna nupat to noskaidroja :D), ir brīnišķīga. Un vispār - tos cilvēkus, ar kuriem tika svinēts (un tiks svinēts vēl daudz kas), nevar nemīlēt.

Priekā! /Iet gatavoties riteņbraucienam./

Sen nebiju redzējusi tik ļoti laimīgu seju, kā vakar biedram lidostā, ko kuplā skaitā un bruņojušies ar sklandraušiem, brenguli, baloniem, kvēliem skāvieniem un melniem, politnekorektiem jokiem sagaidījām atgriežamies no Dīķa Otras Puses. Tā laimīgā, laimīgā un pēc mājām un biedriem noilgojusies seja. The Moment, ka es jums saku!

- Bet, Bļanniņ, viss, ko es patiesībā meklēju, ir sirds siltums.
- Es zinu, Arč. Bet sirds siltumu vagīnā neatradīsi.

Tā es pirms trim gadiem teicu savam čomam, tolerantam drāzējam.
Un, ziniet - es kļūdījos. Hell - varbūt, ka mandeles nevar atrast vagīnā, bet dažkārt, ja ļoti paveicas, caur vagīnu var atrast arī sirds siltumu.

Tā. Antropoloģijas vasaras skola ar biedriem sarīkota un novadīta. Mazliet žēl, ka jau beidzās - Zvārtavas pilī es labprāt padzīvotos vēl kādu nedēļu vai divas. Bija lieliski!