Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - pirmās reizes

Vakar, mēnesgaismas un suņu sparīgo soļu pavadīti, nākot mājās no stacijas, ieraudzījām beigtu caunu. Šis rīts tad nu iesākās (vispār ar kafiju un dušu) ar veļļošanu pēc caunas, nopakojoties ar miskastes maisiem, cimdiem un spilgti rozā mugursomu.

Bļanna: Tu esi kādreiz vedusi mugursomā beigtu caunu?
Božena: Nē, jāsaka, ka šo es daru pirmo reizi.

Aprakām caunu upes malā (man tā bija pirmā caunas bērēšana) - iebēru trīs saujas smilšu, uzlikām pa virsu visautentiskāko bruģakmeni (tas arī vispār labs stāsts, kāpēc mums ir oriģinālais Rīgas bruģakmens) un kliņģerīšu ziedu. Pabeidzot rakt, noteicu Boženkai, ka pēc kāda laika, kad nosēdīsies, tie akmeņi jānoņem, citādi visi mūsu kaimiņi domās, ka esam norakuši vienu no saviem suņiem.