Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - pasakas par ziediem

Mazpilsētā šodien ļoti drēgns. Prasās iekurt krāsni un apaut vilnas zeķes. Toties šeit ir klusums, komforts - pieklusinātā laimība.
Ārā pil no visiem pakšķiem, bet vakar iestādītās samtenes par šādu klimatu šķiet visai apmierinātas - iedzīvošanās periodā karstā saule un sausums galīgi nelīdz.
Dārzā dominē rozā un violetais tonis - sākot ar veco mūžzaļo rododendru, beidzot ar trauslajām lauztajām sirdīm. Vakaros maigi smaržo saldā mīlestība (piekritīsiet taču, ka šis nosaukums ir daudz atbilstošāks un jaukāks par "smaržīgo sausserdi"?). Vakar uzziedēja pirmie īrisi - stalti un spēcīgi. Dārza stūrī izpletušās magones jau pārplaukušas un atgādina krāšņas, valšķīgas dāmas brieduma gados ar dziļiem, formīgiem dekoltē. Drīz būs jasmīni.

Dārza miers disonē ar iekšējo nemieru par darba gūzmu, kas nospiež plecus un prātu. Un vēl man ir pilnīgi vienalga par ostapenko, biedriņiem un dukuriem. Nulle emociju. Tā vietā es varu vakaros klausīties dzeguzi, vērot, kā pa milimetriem ir paaugušies stādiņi, un justies laimīga. Tikai tie darbi, kas nospiež plecus un prātu. Izdzīvot, izturēt līdz jūlija vidum un tad iegulties samtenēs un izplaukušajās rozēs.