visu laiku snieg
« previous entry | next entry »
Nov. 7., 2016 | 11:45 pm
Tikai no skatīšanās caur ekrānu vien, tikai no lasīšanas vien rodas sajūta, ka miesu sadala, izrauj visus orgānus, bet atstāj tikai sirdi tukšumā, lai tā tagad deg un sitas par sevi un visiem citiem. Zobi sakosti līdz žokļa pagurumam, acis piekaltas un aizmiglotas no mikluma, deniņi pulsē un plaukstas savilktas ciešās dūrēs. Bet tur, pakrūtē, kur tā kailā sirds auļo uz riņķi un neprātīgi dauzās, urd jautājums pēc jautājuma - vai es izdzīvotu, vai es izturētu, vai nepadarītu sev galu, vai es paliktu pie pilna prāta, vai es nezaudētu ticību labajam? Vai es saglabātu cilvēcību?
Man nav ne jausmas.
Melānija Vanaga un daudzi citi izturēja to visu. Stāsts par cilvēka un cilvēcības plašumu un mēru.
P.S. Man domas atgriežas pie Brokas tēla. Kadri skrien vēl acu priekšā.
Man nav ne jausmas.
Melānija Vanaga un daudzi citi izturēja to visu. Stāsts par cilvēka un cilvēcības plašumu un mēru.
P.S. Man domas atgriežas pie Brokas tēla. Kadri skrien vēl acu priekšā.
(bez virsraksta)
from: barbala
date: Nov. 8., 2016 - 05:35 pm
Link
Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija
(bez virsraksta)
from: bljanna
date: Nov. 8., 2016 - 10:31 pm
Link
Bet par to Vaivaru... grūti teikt, es biju, bet tā nav ne tā, kas noraus jumtu un nesīs atklāsmes, ne arī tā, kur gribas teikt "paldies par drosmi šo cilāt" utt. Visu laiku par to domāju. Kaut kas man tur līdz galam tomēr nepavilka. Iespējams, par triviālu. Vēl lieku pa plauktiem.
Atbildēt | Iepriekšējais