Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums -

Raksti ir feini, Satoris pats ir nelāgs. Viņš ir mazs, šaurs un nemīlīgs, noformējums sīks, oldskūls un nejauki lasāms, sekot līdzi interesantiem autoriem ir nereāli. Šķiet, ka viņš ir tāds pats kā N gadus atpakaļ, kas liek domāt, ka viņiem nav cilvēku, kas varētu kaut ko tehniski darīt — kaut kas ir uztaisīts, un tagad viņi ar to ir iesprūduši.

Tas, kas gribētu kaut ko komentēt, jau no reģistrācijas formas aizbēgt. Komentēšanas iespēja zem kaut kā tik intīma kā dzejoļiem man šķiet kaut kas perverss, bet arī citādi, nosviest rudimentāru komentāru formu un plakanu, neredzamu komentāru sarakstu kaut kur pagrabā un cerēt uz kvalitatīvām diskusijām pašplūsmā ir baigais optimisms.