Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - sienas un bruģis pacieš visu

Man īsti nav saprašanas, kādēļ Rokkafejnīcu sauc par Rokkafejnīcu. Pavei, dienās, kad tur neuzstājas zigzagi, auroras vai citi vecie, foršie krabji, tur lielākoties skan visai nepatīkama ne-rokmūzika vai apšaubāmas kvalitātes rokmūzika (vakar publiku priecēja ansambelis, kas labākajās lauku muzikantu tradīcijās varēja izpildīt jebko - sakot no HIM līdz Ray Parkers - Ghostbusters...)
Turklāt man nebija ne jausmas, ka šī vieta ir populāra, proti, ka tur masām pulcējas kaut kas līdzīgs latvju apzeltītajai jaunatnei - jauni, bezgala stilīgi un pēc skata visai padumji īpatņi (piedošanu, protams). Nebūtu bijusi sareibusi, veiktu lauka darba piezīmes.

Nav aprakstāma tā atsevešinātības sajūta, kas pārņēma, klīstot pa pārpildīto Reiterna namu un vēlāk jau pa Vecrīgas bruģi. Šķita, ka apkārt bija daudz čaulu. Migla to nomaskē, bet sienas un bruģis pacieš visu. Jo ko gan citu tiem darīt?
Tagad vajag dziedēt ne tikai miesu, bet arī dvēsli. Fui.