Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - Ziņojums no palātas

„Bet Tu izskaties, pavisam moža un vesela!”, mundri iesaucās biedri, mani vakar apmeklējot Latvijas Infektoloģijas centrā, kur, pateicoties ķermeņa pieteiktajam boikotam, nonācu sestdienas priekšpusdienā, pie durvīm smalki pieripojot mediķu gādīgā pavadībā ātrās palīdzības mašīnā. „Mums te jauna dāma ar nekrotizējošu angīnu, izskatās tiešām nesmuki”, noteica viena no dakterēm, kura pirms tam, vēl dzīvoklī, ar lielu azartu paziņoja, ka iepriekš vēl nekad dzīvē nebiju redzējusi nekrotisku angīnu – tikai bildēs. Atteicu, ka man prieks pakalpot. Dzīvoklī, pirms izbraucām uz LIC, vēl labu laiku padiskutējām par augstākās izglītības sistēmu un mediķu profesiju kā tādu. Uzņemšanas nodaļā atvadoties vēl noteica, lai ātri veseļojos. Tā nu es paliku, sēžam gaitenī ar savām mantām, gaidot, kad mani sauks uz pārbaudēm un cerot tik vien kā uz antibiotiku nomaiņu. „Bļanna! Nāciet, lūdzu, sēdieties, kamēr mērīsiet temperatūru, uzdošu jums pāris jautājumus”, sarunu uzsāka jauna un visnotaļ patīkama ārste. „Parunāt varat?” Atbildēju apstiprinoši, jo dīvainā kārtā, jau četras dienas cīnoties ar angīnu, dzerdama antibiotikas un, protams, ejot uz darbu, balsi nebiju zaudējusi. „Vai esat kādreiz lietojusi intravenozās narkotikas, kad jums pēdējo reizi bija mēnešreizes, vai varētu būt stāvoklī, kad pēdējo reizi lietojāt alkoholu, kad pēdējo reizi bijāt ārzemēs….un vai esat vakcinējusies pret difteriju?” Difteriju? Bet, protams, ka neesmu. Kāda vēl difterija! Kāda potēšanās! Pat prātā nebija ienācis. Esmu taču ļoti aizņemts cilvēks, pie ārstiem neeju, dakterējos pati, diagnozes, tai skaitā par nekrotisko angīnu, uzstādu pati – turklāt lielākoties apbrīnojami precīzi! Un ārstes sejā iegūla rūpju rieva. Uz izmeklēšanu pievienojās nodaļas galvenā ārste, kura, ieskatoties man rīklē, noteica: ”Glīti. Bet vismaz neasiņo”, ko es iztulkoju kā „pizģec ir, bet varēja būt arī draņķīgāk”. Viņas zīmīgi viena uz otru paskatījās un uzreiz sapratās: ”Liekam, vai ne?”. „Nav šaubu”, atteica otra. „Kur liekam, ko liekam, kāpēc liekam?”, bija vārdi, ko ar skatienu viņām uzdevu. „Nodaļā liekam. Vismaz četras dienas. Tūlīt atnāks māsiņa un paņems analīzes”. Tieši tas, ko man šobrīd vajag – kad ārā ziedonis, kaudze nepadarītu darbu un neuzrakstīts sacerējums, kam eventuāli vajadzētu darīt ko labu ja ne manai profesionālajai izaugsmei, tad vismaz personīgam apliecinājumam par kaut vai niecīgām prāta spējām. Vēl mazliet pastīvējos pretī, taujādama un dīkdama, vai tiešām nav nekāda iespēja tikt ārā vismaz līdz otrdienai? Pretī saņēmu galvas grozīšanu un striktu nē. Tātad nodaļa. Skaidrs. Nosvēra, paņēma pirmās analīzes, iedeva parakstīt līgumu, piedāvāja pārbaudi uz HIV, kam piekritu, ietērpa baltā kreklā, rūtainās biksēs, kuru dibengals izskatās akurāti kā kalašņikova sacaurumots, un aizveda uz 8.nodaļu. Sākās „svarīgo personu” apzvanīšana un informēšana par manas „dižpersonas” iztrūkumu uz turpmākajām dienām. Apsēdos gultā un tā arī nesapratu, kā es, kas mūžam vesela, skrienoša un izturīga kā rumaks, ir nonākusi infektoloģijas kempingā.
Pirmā diena, līdzīgi kā ceļojuma sākumā izkravājoties viesnīcā, pagāja apgūstot niecīgo telpu, ko dalu ar divām kundzēm, kuras, kā vēlāk manīsiet, ik pa brīdim prasīties prasās pēc ķieģeļa. Vēl nesaņēmusi maģisko pretsāpju šprici dibena vaigā, pirmo dienu iezīmēja lielas ciešanas, temperatūras kāpšana, apetītes trūkums jau ceturto dienu. Pamazām, samierinādamās ar gūsteknes stāvokli gan savā ķermenī, gan četrās sienās, sāku kalt plānus, kā es varētu turpināt nodarboties ar visu to, kas nepieciešams, jeb kā likt rumakam art arī pie nodzīta stāvokļa. „Vajag internetu, lai varu lasīt darba e-pastus, vajag atsevišķus failus no darba datora; sacerējuma tapšanai viss nepieciešamais ir uz kompja …tikai, tikai nedaudz pievēršu acis...” Pa tam lāgam visi norūpējušies radi un biedri jau paspējuši piezvanīt pa trim reizēm katrs, kas dikti mīļi, protams, un izteikt piezīmes, piemēram: ”Es ceru, ka tev nav līdzi datora” vai „tikai, lūdzu, beidzot atpūties un nestrādā, neraksti”, vai „varbūt tev tieši vajadzēja šo te visu, lai beidzot apjēgtu, ka tā skriet un rukāt nonstopā nevar”….un tā varētu turpināt. Uz to visu, protams, atbildēju: ”Es zinu, tev taisnība, BET…” Taisnība, protams, šoreiz it visiem, izņemot mani. Vai es no tā pēc tam kau ko mācīšos un mainīšu savu dzīvesveidu? Visticamāk, ka nē. Katru reizi pēdejos pāris gados, kad ķermenis mēģinājis ko pīkstēt par demisiju tam nepiemērotā režīma dēļ, esmu to „piedušījusi” un likusi turpināt strādāt, ik pa reizei aizmālējot acis ar kādu dienu, kad izguļos un paēdu. Šis laikam ir streiks. Tā nu otrajā dienā boikots uzņēma apgriezienus un visi mani dižie plāni, ka nu tik ņemšu datoru un rakstīšu, izgāžas ar blīkšķi, jo temperatūra un briesmīga migrēna, kā nekad mūžā, piespiež visas dienas garumā ieņemt pasīvāko no visiem stāvokļiem, proti, gulēšanu, pamostoties tikai uz kārtējo penicilīna un pretsāpju līdzekļu devu. Ik brīža nomoda stāvokļos es varēju klausīties kaimiņienes Ingrīdas garajā pamācībā dzīvošanā, kā arī ekskluzīvi uzzināt vismaz pa trīs lāg’ visu viņas dzīvesstāstu par četriem nederīgiem un nepateicīgiem bērniem, četriem vīriem, lielisko mazdēlu, ko audzina, un pret viņu izvērstajām Lielajām Netaisnībām. Visādi citādi ļoti izpalīdzīga, laipna un gādīga kundze manas mātes vecumā. Pamācībā dzīvošanā, kas balstīta empīrijā, ietilpst dažnedažādi Dižpadomi. Viens no svarīgākajiem Dižpadomiem ir, ka vīrieši ir jādresē. Kā suņi. Jo citādi nesaprot. „Bet tu redzi, kā es savējo, sešpadsmit gadus jaunāko vīru, esmu izdresējusi? Visu man dara, kā es saku! Es esmu princese. Sievietei jābūt princesei.” Sākumā vēl mēģinu ko bilst par šo marasmu pašā pamatā un arī to, ka būšana princesei mani diez ko nesaista, bet, kad dzirdu to jau trešo reizi, uzlieku austiņas un mēģinu abstrahēties. Seko arī citi noderīgi padomi par to, kā pelnīt (vai nepelnīt) naudu, tajā pašā laikā izsakot man neviltotu cieņu, ka savu dzīvi, atšķirībā no viņas četriem bērniem, saistu ar Latviju. Savukārt, otra mana kaimiņiene Inta, kurai krietni pāri 60, nemitīgi stāsta par to, kā nezina, ko iesākt ar „savu veco”, kurš dzerstās līdz nemaņai, notriec visu naudu, kurš jaunībā viņu sitis un vispār ir nekam nederīgs lops, bet tā jau lādzīgs cilvēks. Un tādu vecu, ar kuru 43 gadi laulībā, jau uz ielas nevarot likt. „Dažkārt sabļauju gan, lai mājās vispār šitāds nerādās, lai lasās prom! Pēc tam nolūdzos Dievu, kādas muļķības esmu sarunājusi.” „Klasiska latvju cietēja”, es nodomāju. „Par maz dresēts!”, mazliet gārdzošā balsī nobļauj Ingrīda. Vēl Inta stāsta par savu desmitgadīgo mazdēlu, kurš vienīgais savā klasē neprotot vēl darboties ar nazi un šķērēm. Ar lielām acīm jautāju: ”Kā tas var būt?” „Jo es visu laiku uztraucos, arī tagad, lai nesagriežas, lai nesavainojas”, viņa piemetina. Es neko nesaku. Ne mana cūka, ne mana druva. Turklāt palātā taču ir jau viens dzīves eksperts visās jomās. Tādējādi trešajā dienā attopos mūziku austiņās griežam arvien skaļāk un grāmatā grimstam arvien dziļāk, ik pa laikam pametot skatu uz Intu, kas lasa kaut ko ar nosaukumu „Tev pukst mana sirds. Dzīve un asaras”, kur uz vāka attēlota īstena Marija Netīrā Seja un viņas Alehandro maigā rožu aizsegā.
Temperatūras nav jau otro dienu, kas nozīmē, ka drīkstu iet laukā ievilkt meža gaisu nāsīs un krūtīs. Pretsāpju līdzekļi rada patīkamu un mazliet maldīgu priekšstatu par rīkles stāvokļa uzlabojumiem, bet apmānu ātri var kliedēt, paskatoties kaklā, jo vēl vakar ārste rīta apgaitas laikā, ieskatoties man rīklē, noteica neviltotu: „Ak, mans Dievs!” Un uzreiz pasauca blakus stāvošo ārsti – rezidenti: ”Nāciet, tas Jums jāredz.” Ļoti iedvesmojoši, nudien. Šodien gan esot labāk, bet uz manu suņa acīm jautājošo skatienu: „Tad jau rīt mājās, vai ne?” saņemu verdiktu: „Nē.” Ja rītdien izlaidīšot, es drīz vien atgriezīšoties atpakaļ. Zinot, ka tas gan nelīdz, tik un tā mēģinu dīkt, ka varbūt vismaz visas garās maija brīvdienas neturēs šajās viesmīlīgajās telpās. Viesmīlīgas savā ziņā arī bez ironijas, jo māsiņas un sanitāri te ir uz goda – aptekalē un palīdz, kā vien var.
Priecīga vēsts ir tā, ka HIV testa rezultāti ir negatīvi. Lai arī nenoliedzami antropoloģiski lielisks pētījuma lauks, grūti ir pieņemama prāta un ķermeņa pasivitāte, kad Tur Ārā tik daudz kas jādara, tik daudz kas notiek, bet šeit iesprūdis šaurā, bezgaisa telpā ar svešu cilvēku runām un dzīvesstāstiem. Bet tagad, biedri cibotāji, jābeidz rakstīt, jo nāk kārtējā Deva penicilīna.
Ir viena laba ziņa – manas palātas biedrenes rīt raksta laukā, kas nozīmē, ka ķieģeļi pagultē tā arī tomēr paliks neizmantoti. Bet gan jau drīz tikšu pie jauniem biedriem. Cerams, klusējošiem.

Ar sveicieniem no LIC kempinga 8.nodaļas,
Bļanna Baklažanna