Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - par tiem, kam stāv uz celtniecību

Lūk, aizbraucu 6dien uz Mazpilsētu pie rodņas. Vectēvam neierasti labs garīgais, bet vecmamma uz viņu nu ļoti, tiešām - ļoti, ļoti dusmīga, jo viņš nav turējis solījumu un viena ķirša vietā izracis divus, kas, protams, nav prāta darbs, ņemot vērā viņa cienījamos 84 gadus. Bet šamējais bezgala jautrs un tik salej visiem un tik kaitina savu pielaulāto. Sadzērām, sadzērām un, kad jau faktiski bija gana, viņš beidzot izkliedza savu sāpi, teikdams, ka es un mana māsa esot viņu pievīlušas! Esot cerējis, ka mums jau būšot kārtīgi vīri, kas māju šepat uzcelšot / piebūvēšot un ka apkārt jau skraidelēšot mazi bērneļi (kuru brēkšana un visāda citāda pavisam mazajiem cilvēkiem raksturīgā uzvedība nenoeliedzami viņu ļoti kaitinātu, jo troksnis un bardaks, turklāt uzsvars noteikti bija uz tiem kārtīgiem vīriem, kam stāv uz celtniecības vati un cementa maisītāju). Mans vectēvs, redz, sirdī ir būvnieks, kas dažādu apstākļu dēļ nav realizējies viņa profesionālajā karjerā, bet visu mūžu turpinājis to piekopt kā sirdslietu un no tiesas uzskata, ka jebkuram kārtīgam vīram ir mūža laikā jāuzbūvē vismaz viena māja. Un, ja vēl interese par gurķu un tomātu audzēšanu, tad pavisam labi. Nu, lūk - bet ne mums vīru, nekā. Sadzērām vēl mazliet. Un tad jau nākamajā dienā bija atgriezies ierastais burkšķis :)
Bez celtniecības, gurķiem un tomātiem, vēl viņam stāv uz MMD.