Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - Cita pasaule

Šodien biju Berģos pansionātā "Ezerkrasti". Jūs pat nevarat iedomāties, cik ļoti tur dzīvojošie ir savādāki no mājās un ģimenes lokā dzīvojošiem sirmgalvjiem! Daudz līdzīgāki maziem bērniem. Es minu, tas tāpēc, ka viņiem tiek atņemta rīcībspēja. Un tās ierobežotības apstākļos tikai daži - ar īpaši stipru gribu - spēj saglabāt možu garu. Kādā ziņā līdzīgi bērniem? Ja nepateiksi, ka jāizmazgā zobi vai jāiet dušā, nemazgās un neies dušā, nagus negriezīs utt. (Mazgāšanās vispār tur aizņem veselu dienu, un lielākajai daļai no iemītniekiem tā ne visai patīk). Ēst gatavot, protams, pašiem tur nav iespēju, jo "ērtību" labad ir iespējama tikai kopīga, centralizēta ēdināšana. Bet dienas lielākie notikumi tik un tā ir nevis tur piedāvātie pulciņi, piem., zīmēšana vai kādi rokdarbi - tiem, kam rokas vēl klausa, bet gan pusdienas - pie ēdnīcas daži jau pulcējas pat stundu iepriekš,lai ieņemtu labākās vietas vai lai nosargātu savu vietu, kurā vienmēr kāds cits grib ielīst. Tur ir arī sava hierarhija. Ar drēbēm viņiem tur ir švaki - ir tikai tās, ko kādas labdarības organizācijas vai lietoto drēbju veikali sarūpē, jo mēneša nauda lielākajai daļai ir 4 Ls mēnesī. Un kā nu kurš šo naudiņu tērē. Ir daži, kam ļoti patīk dārzkopība, lai gan dārza un siltumnīcas tur nav par spīti tam, ka vietas ap pansionātu ir gana daudz. Tie, kam sirdi priecē puķes, bieži iekrāj naudiņu pavasarim, kad viņiem atbrauc stādu audzētavas, lai varētu nopirkt sev logā iekarināmu puķi vai kādu stādiņu, ko audzēt uz lielās terases. Citi šo naudiņu iekrāj un pietaupa drēbēm. Daži smēķim vai kam stiprākam. Daļai vīru ir problēmas ar alkoholu... Viens vīrs ap gadiem 45, ko no rīta sastapu tuvējā veikaliņā ļoti nervozu, jo vajdzēja divlitrīgo ampulu, lai uzlāapītos, izrādās arī ir pansionāta iemītnieks. Invaliditāte, jo insults. Tam visam pa vidu vēl aizvien tur dzīva koķetēšana, kaislības, mīlestība un ļoti daudz stāstu... Jā - stāstīt viņiem patīk. Un var jau saprast. Turklāt, cik tad ilgi viens otram klāstīs savus dzīvesstāstus? Bet man - svaigai asinij - nācās bezmaz paralēli uzklausīt vismaz 3 dažādu vecīšu dzīves gājumus. Es pat zinu, ka Elmāronkulis dzīvoja Sarkandaugavā, (ielas nosaukumu aizmirsu), bet 7.namā, 2.stāvā, un viņš 38 gadus nostrādāja par aušanas pasniedzēju internātskolā. Elmāronkulis man uzdāvināja no priedes grebtus vīriņus (4 gab.). Teicās, ka uz nākamo reizi uztaisīšot man speciāli kādu koka vīriņu, jo pārējie jau bija aizrunāti :) Un Zinaīda... 83 gadi, bijusī sportiste - riteņbraucēja, bērnu nav. Ļoti var redzēt, ka sportiste. Ne tikai pēc figūras, bet pēc aktīvā gara. Viņa gribēja pansionātā sarīkot spartakiādi, bet neviens cits negribēja...Un daudz, daudz citu dažādu stāstu.
Skats tur dažāds. Brīžam skumjš. Arī aromāts skumjš. Ja neskaita paša pansionāta vadītāju, kas varētu būt cietuma uzraugs, tur strādājošie ir visai jauki. Bet tā vaina jau ir kopumā modelī par vecumu, vecumdienām - it kā tā būt nevis dabiska dzīves sastāvdaļa, bet kas tāds, kas skar tikai neveselos, tikai tos dažus, mani ne. Un pansionāti jau vispār... kā tajā ļaunajā jokā - tur jau ilgi neviens negrasās dzīvot. Vieta, kur aizbraukt nomirt, nevis dzīvot. Un tāda diemžēl ir kopējā valsts koncepcija par pansionātiem un VSAC - tiem cilvēkem jau neko daudz nevajag, tikai vietu, kur pavadīt pēdējos dzīves gadus. Turklāt cik uzskatāmi ir tas, ka par to nerunā, to nerāda (ja neskaita dažus pedējā laika skandālus ap sociālās aprūpes namiem), it kā vecumdienas būtu kaut kas, kas mūs visus neskar(s). Prieks, ka man šogad bija iespēja iepazīties arī ar jauna, tiesa gan - privāta, pansionāta direktori un pārstāvjiem, kas šādi nedomā. Rīgā pie Spices maijā tiks atklāts jauns, moderns pansionāts (ar vituvītēm!). Bet saprotiet - tas ir privāts, tātad tur dzīvot varēs izredzētie, kam ir iespējas to apmaksāt.