Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - hugs & kisses, you bitches

Cibiņš elina nupat rakstīja, kā viņai nepatīk apskaušanās un vispār ciešs fizisks kontakts ar cilvēkiem, kas nav brūtgāns :). Ļoti labi to saprotu, lai gan pati vairāk esmu 'skāvēja'. Bet ne tik liela 'skāvēja', lai to gribētu darīt ar kuru katru. Pirmkārt, tur jāsasniedz zināma tuvības - draudzības pakāpe, kad abiem tas nudien ir tik dabiski un viegli kā elpot. Otrkārt, jau elina rakstīju, ka ir man viena laba, sena draudzene, kura to aizvien dara tik nedabiski, ka arī es jūtos neveikli. Ierosināju reiz viņai, ka mums tas nav par varītēm jādara, bet viņa uzstāja, ka gribot iemācīties (jo tas esot normāli un vispār jauki)...:)

Briesmīga ir visa lielā bučošanās darba kolektīvos uz dzimšanas dienām. Tādās dienās vēlos, kaut nebūtu dzimusi. Nu, kāda velna pēc man jābučo visādi kolēģi, kas man sveši cilvēki? Un kāda hrena pēc lai es gribētu, ka mani bučo visādas tantes un onkuļi? Un, iedomājieties, kā tas ir krievu skolā! Afanāsijs Iļjičs ikreiz pamanījās mani skaut īpaši ilgi un cieši. Katru reizi bija bail, ka sajutīšu kniebienu pēcpusē vai kaut ko stīvu. Nē, nē - kolēģiem, kas ir tikai kolēģi, ar kuriem nav draudzīgas attiecības, jāspiež roka. Tas tikai normāli!

Nu, jā, dārgie cibotāji, bet man laikam ir atvērts geštalts attiecībā uz māti - es ļoti izvairos no fiziska kontakta ar viņu (uzreiz piebildei - jā, es viņu mīlu, doh!). Nu, negribas man skaut un bučāt! Bet šī kā traka. Es attiecībā uz viņu labāk pieturos pie viegla uzsitiena pa plecu - there, there! Tad nu mums ir noruna, ka ar bučām drīkstam apmainīties manā un viņas dzimšanas un vārda dienā, visādos tur izlaidumos un varbūt arī negadījuma pēc Ziemassvētkos (lai gan tur nav nekāda pamatojuma!) vai Jaungadā.