(bez virsraksta)
Feb. 16., 2014 | 06:42 pm
Man bija apmēram pieci gadi, kad, stāvot vecvecmāmiņas bērēs pie svaigi izraktā kapa ar rociņā cieši sažņaugtiem pasteļtoņu puķuzirnīšiem, skaidri sapratu, ka tas ir viss - ka te un tā mēs beidzamies un ka talāk, post mortem, izņemot trūdēšanu, nav nekā. Turpmākos apmēram piecpadsmit gadus es mēģināju sevi pievērst ticībai, ka kaut kas taču ir arī pēc dzīves. Tomēr tas viss bija vairāk vai mazāk mēģinājums apmānīt sevi pašu par to, ko sapratu un zināju jau toreiz, maza esot.