Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - kā senos laikos

Tur, netālu no vietas, kur tagad vadu savas proletārieša un pelēkās biroja žurkas dienas, ir pavisam nemanāma ēdnīca bez izkārtnes un spožuma. Šķiet, tur pēdējos vismaz divdesmit gadus nekas nav mainījies. Tikai šķīvji kā no 21. gs. un vienā no telpām mēģinājums izlīmēt modernas tapetes.
Tumša mākslīgā koka apdare, vaskadrānas, mākslīgie ziedi, skaraini mezģīņu aizkari, no svara ieliekušies krēsli, kurus pat neviens nav mēģinājis pārvilkt, personālā tikai krievu tautības sievietes, kas saprot, ko saki, bet īpaši necenšas atildēt latvju mēlē. Apmeklētāju ka biezs - strādnieki, biroju darbinieki uzvalkos... Rinda bieži stiepjas līdz pat durvīm. Plašs ēdienu klāsts, garšīgi un ļoti lēti (es kā jau mazlitrāžas cilvēks varu pieēsties par 1,30 - 1,50 Ls). Ēdienkartē ir viss, sākot no vistas zupas un sīpolu klopša līdz strogonovam, aknu kotletēm un podžarkai.

P.S. rit jau trešais mēģinājums sākt apdarīt, t.i., lasīt un rakstīt augstās skolas darbus. Joprojām nesekmīgi. Cerība, ka atšālējies divu dienu vecs aliņš līdzēs aizdzīt kārtējo nepiepildīto ilgu smeldzi un saņemties drukāšanai.