Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - Garlībs Merķelis (1769–1850)

Gribēju jūs iepazīstināt ar dažiem izvilkumiem no G.Merķeļa darba "Latvieši, sevišķi Vidzemē filozofiskā gadsimta beigās" (1796). Šie nudien būs tikai 'izvilkumi' no Merķeļa novērotā, pierakstītā, publicētā par vidējā latviešu iedabu, ko viņš redzēja. Par tādu latviešu iedabu, kādu izveidoja gadsimtiem ilgusī dzimtbūšana. Vispār jāatzīst, ka makten interesants lasāmgabals.

"Pēc visām ziņām, divpadsmitā gadsimteņa sākumā latvieši un igauņi jau stāvējuši uz augstākas izglītības pakāpes nekā ģermāņi tai laikā, kad tie karoja ar Cēzaru.
Uz mākslu viņi (latvieši) sevišķu dziņu nejuta; bet viņi bija pietiekoši bagāti, lai ietirgotu tās ražojumu un ierādītu tiem vietu savu vajadzību starpā.

Vispār Vidzemes zemnieka visspilgtākās rakstura īpašības ir verdziskas bailes un neuzticība.
Tieksme uz dzeršanu ir otra vispārēja latviešu tautas pazīme. Četrpadsmit gadu veci zēni un meitenes dzer degvīnu, nesaviebjot seju; un starp vīriešiem un sievietēm reti atradīsim tādus, kas nepiedzertos katru svētdienu, it sevišķi tad, kad viņi bijuši pie dievgalda.

Ja latvieti ar varu nenoturētu uz viszemākās kultūras pakāpes, tad viņš drīz izceltos augstāko mākslu, pat zinātņu laukā. Viņš ir gudrs, attapīgs, asprātīgs, ja vien tam ir brīvs laiks un iespēja tādam būt. Gandrīz arvien viņš runā līdzībās un gleznās kā austrumnieki, un viņa spriedumi parasti ir ļoti pareizi, bieži dzēlīgi asprātīgi. Arī viņa tieksme uz amatniecību ir apbrīnojama.

Jūtu trulums arvien ir savienots vai nu ar nepietiekamu kultūru, vai arī tās pārāk augstu pakāpi; ne neēdis, ne pārēdies cilvēks par mūziku neinteresēsies.

Bērnu izglītošana atstāta nemācīto vecāku ziņā, un tā muļķība un māņticība nemazinoties pāriet no paaudzes uz paaudzi. Tāpēc Vidzemē vēl joprojām vada briesmīga māņticība visdīvainākajā veidā. Vēl joprojām latvietis grūtos brīžos piesauc savu laimes dievi (Laimiņu- Māmiņu). Nekur māņticība neduras acīs tik spilgti kā kāzu ieražās; tā tas mēdz būt visām neattīstītām tautām." (Seko izklāsts par to, kā tiek svinētas kāzas). "Varbūt maniem lasītājiem būs patīkami iepazīties vēl ar dažām latviešu ieražām, jo pēc tām vislabāk var spriest par kādas tautas atpalicību attīstībā.

Bez nacionālā lepnuma. Šā lepnuma viņiem trūkst tādā mērā, ka katrs atsevišķs latvietis, kam izdevies iegūt brīvību un iestāties citā kārtā, uzskata par ļaunāko apvainojumu, ja tam atgādina, ka viņš ir latvietis."