Melnas juuras viduu ir melna sala. Uz salas ir melns vulkaans. Vulkaanam ir uguniigs kraateris, kas sevii iesuuc visu apkaarteejo- debesis, juuru, kalnu, salas cilveekus un tad tas noliist atpakalj ar sarkanaam asins laaseem un izveido mateeriju no jauna. Tas ir kaa melnais caurums kosmosaa, tikai uz zemes. Riitos, kad vulkaans pieklust, tam apkaart lidinaas maitas putni un uzlasa pa nakti izmestos cilveeku kjermenjus. Putnu spaarnu skaljaa shviikstonja cilveekus atdziivina un pamodina vinjos neparastu iipashiibu. Vinju aciis iedegaas iipashas saapes, vinji rauj putnus no debesiim un pleesh nost to spaarnus, pieaudzee tos sev. Vinji kljuust par naaves un tumsas enjgjeljiem un aizlido taalu prom no salas. Vinji apmetaas uz dziivi visur pasaulee, ikdienaa vinjus no citiem nemaz nevar atshkjirt. Bet naktiis vinji no jauna izplesh spaarnus un vinjos pamostaas tumshaas domas, kuras vinji nevar un negrib apslaapeet. Taas ir dalja no vinjiem.
Ja no riita pie sava loga atrodi melnu spalvu, atceries, ka vakaraa es atkal atgrieziishos.