Ja godīgi, tā ņemšanās ar asinīm man vienmēr ir likusies tādu cilvēku nodarbe, kas par varītēm cenšas izteikt savu protestu un būt savādāki. Bet tas nav jēdzīgākais ko darīt, un ne jau izlieto asiņu daudzumā atklājas draudzība, bet gan tajā vai šī persona tevi neuzmetīts tad, kad tiešām būs tev nepieciešama.
Reiz mēs ar draugiem (ar kuriem neejam ne uz kādiem baigi "krutajiem" upperu klubiem) spriedām, kāpēc visi ir ieborējuši galvā, ka balts ir labi, Melns - slikti. Kur tas zvanīts? Spilgta gaisma mani žilbina, man nepatīk. Bet vai es tāpēc automātiski esmu sātanists?