ar cīgām varētu būt tā pašvaki (lai gan es īsti nezinu), es toreiz izlīdzējos ar uz sveces liesmas sakarsētu metāla stiepli.. ar dažādām, patiesību sakot. nujā, asinis pašā dedzināšanas procesā nav, tikai svilstošas miesas smaka... asinis parādās vēlāk, daudz vēlāk, vajag tikai veikt dažas papilddarbības. tolaik man bija izstrādāts savs dedzināšanas "stils", ja tā var teikt.

griezts arī ir daudz - rokās, kājās; mēģināju arī vēderā, bet nekas prātīgs nesanāca, tikai tādi skrāpējumi.. rokas savulaik man bija tik sagraizītas, ka āda savilkās un salocot roku ļoti cieši, tā sāpēja..
atceros, cik ļoti man patika skatīties, kā asinis tek lejā pa roku, kā tās iztek no rētas - tā atbrīvošanās sajūta un miers, kas tajos brīžos mani pārņēma..
tā sajūta, kas radās, kad asinis lēnām kā silta straumīte tecēja lejup pa roku.. ir pagājis laiks, bet es to atceros. man ir tikai viena bilde, kur to gadījās iemūžināt (paldies toreizējam kursabiedram)..

labi. viss. tās ir atmiņas. un ne tās sliktākās, man jāsaka..