es nezinu ar ko lai sāk. Gribās izbļauties, izraudāties , izplosīties un izgāzt visu ko vien var izgāzt no sevis.
negulētās nu jau daudz stunas.. diena-nakts-diena protams pastiprina visu .

gribas visu nogrūst no galda .. un sākt visu no sakuma. Viss ir tādā bardakā.. viss itin viss ko es daru un nedaru .
Bildes-visu nododu stipri var vēlu un tik un tā sasteigti , ne līdz galam aaii man pat riebjās par to domāt.

Domāt..
es patiesībā brūku kopā.. es nezinu ko un kā iesākt, kā cīnīties vai tieši necīnīties ar sevi . Es nedaru neko kā tik vēroju pasauli no malas.
To visu pastiprina negulētās stundas. Arī Viņa.. ir tik grūti atbildēt uz sms vai zvanu, lab.. iespējams ka kaut kas ir noticis.. es jūku mazliet prātā, pats tagad īsti nezinu par ko . Man nepatīk pakaļ skriet.. tā sāku justies.. tas sāk smacēt.

es nezinu no kura gala lai ķerās tai skaidrības un saprašanas ieviešanai savā pasaulē. Mana istaba, manas mājas, ir viena miskaste.. tehniski jebkurā brīdī varu palikt bez PC, kas manai nu jau tā nabadzīgajai fotogrāfijai draudz ar mazu komu.

Man vajadzētu pazust no pasaules . uz nedēļu.. vienam ar savu miesu un garu, bet man nav kad Esmu protams kaut ko uzņēmies, sasolijis .
Jūtos kā mazliet miris, tik ar acīm vaļā, kā dzīvotu kaut kādā besgaismas telpā, kur akli maldos pa Tumsu .

Es gribu pamosties no šī murga, kas mazliet smacē.

Kā..
kas maz ar mani notiek.


atslēgt to prātu .. sasodīto prātu .

Vai tieši ieslēgt..

Pat negribu pārlasīt šo apziņas ,neziņas mekējumu,

stulbi esmu pieķēries pie domas par MAc, ka tas nu ienāks un atrisinās visu manu sasodīti apjukušo pasauli.

Ludza un pēcludzas efekts man ļāva paslēpties no šī visa, bet neiedeva atbildes. Tagad nāk realitāte.
es atkal gribu aizmukt.. un rīt aizmukšu no Rīgas bet tā ir tikai bēgšana, nekāda atrisinājuma.

fotoaparāts, makintošs, istabas remonts ,web lapas būvniecībā, tas viss psiež us smadzenēm .. es nezinu kapēc.

es negribu bēgt prom, bet neredzu kas ar mani notiek un kā , ko es varu labot.

pietiek.