savādi, ka nepazīstami šķiet, kā savi .
Tā nu ir atkal noticis.
Šoreiz jau daudz kārt pieminētā Ivetu Vaivodi Jau labu laiku jūsmoju par viņu, par viņas veikumu.
Šodien bija pirmā satikšanās reize. Viņa mums skoliņā mācīs modes foto [kādam var rasties nepareizi priekštati, bet modes foto ir tik daudz dvēseles un radošuma kā reti kurā žandrā - tas ir labā modes foto] Tad nu jā. Es patiesi esmu vel tik sajūsminātāks . Savādi, bet nu viņā var klausīties un klausīties. Un redzēt orģinālus nu jau A3 formātā , aptaustīt tos un sajust ir pa visam cita lieta, nekā web lūkot.

Esmu ļoti neizglītots fotogrāfs, bet nē, es vel sevi par fotogrāfu nedēvēju. Es poebremzēšu ar savu skriešanu pēc katra naudas darba, bet koncentrēšos uz pašizaugsmi. Ir sajūta, ka pārēju citā fāzē. Šobrīd šķiet, ka vispār nekā nejēdzu par foto . Tas tapēc, ka man augsti kritēriji.

Un lai nu kā, es esmu slims ar to, es dzīvoju un elpoju to. ES ziedoju visu tam, daru un domāji daudz un dikti par to. UN lai cik noguris es reizēm esmu un neapierinats ar savu tā teikt privāto dzīvi kuras man nav, bet ildējots es bieži vien jūtos laimīgs. tik laimīgs ka raudāt griabas. Tā tik turpināt.