viņa..
..stāstija parkā uz soliņa par draudzeni, kas tā īsti nekur nedodas, jo šai jādara Tur nezin kas. Un jādara daudz, bet izklaides sev liedz, jo tā nevar, tak jādara. A jādara tīk daudz [relatīvi] , ka pati apjūk, sēd māja un nezin no kura gala ķerties klāt,nezin ar ko sākt un kā sākt un satraucās un galu galā tā īsti neizdara neko.
Bet varēja mierīgi aiziet no mājas, atvēsināt pratu un domas, pārdomāt un ar vēsu prātu izdarītu tajā pašā laikā visu ko vajag + ar prieku + vel atpūtusies būtu.

es sēdēju un klusēju, beigās klusi ar kaunu atzinu. es tak esmu tāds pats. es liedzu sev izklaides, es netiekos ar cilvēkiem, es ielienu sevī, jo man jādara, pats nosēdu daudz laika neko nedarot, jo nezinu ar ko sākt , nezinu kā sākt. Satraucos, nedaru beigās neko . Jāsāk ar galvu un darbu organizēšanu.

Biju laukā , pasēdēju uz soliņa, parunāju [ar pīlēm ar, bet ne tikai] un viņa [kā jau gaidīts] uzlādēja un atvēra atkal acis. Man tik tiešam reizēm ir nepieciešams cilvēks. Bet es sev atdžgārni cenšos iegalvot, kā nē.. es redz esot indivīds, viens starp milijardiem, kas varot viens. Nevaru ..tak nevaru .