es uzdūros netīšām Tev, uzdūros atmiņām, ka biji kā medus no kā lipu ārā.
MAn akal bija par traku, bet jau tad rosijās doma, ka gribas ļauties un
plosīties. Bet es kā parasti sevi nobremzēju un apstādinu. Savaldu.

Tagad uzdūros Tev un atmiņām .. Tu saki, ka kļūsti traka domājot par mani,
nu atkal gribas trakot man. ļauties tam, kam neļāvāmies.

Tu tajā reizē biji traki sadzērusies, tas man ir kā mūra siena, kurai
pāri nekāpšu , kaut rociņas tā niezēja.


Bet šoreiz būs miers.

Bet tā ar mani ir, es vienmēr sevi savaldu, kad gribas plosīties un ļauties.
Kaut ja mirklī ļaujos līdz galam neeju .

vai bailes ?

--
Jā bailes gan.
No tā sprādziena, kas varētu būt..