šī datorkaste ir kas savādi dīvains.
Brīžos kad sāp visas maliņas no noguruma, brīžos kad acis līp ciet, un nevar padarīt neko, jo ir pagrimums no bezspēka, atliek tik piesēsties pie šīs kastes un rodas sajūta, ka ir nospiesta pauze.
Te ir tik aizraujoši, ka viss cits tiek aizmirsts.

Bet atejot, beidzot no šīs kastes ees sabrūku vel pamatīgāk, šķietamā pauze ir bijusi tikai ilūzija, nu jau laiks ir aizsteidzies pa priekšu, spēki ir zuduši pa visam, un rodas nožēla par bezjēdzīgo laiku, lai gan brīžiem jau varen jēdzīgs viņš ir.

Savāds aplis veidojas.
Viss ir relatīvs.