Ir grūti apzināties, ka mācies vietā ko pat nu jau dēvē par miskasti!
Vieta, kas degradē, rada sliktas emocijas un nogurdina nemaz savādāk saukties nevar.
Cilvēki , kas uzvedās, kā mazi bērni, jo redz viņiem liekas , ka viņiem to nevajg.Nevajag apmeklēt stundas, mācīties.
Situācija, kad no 17 cilvēkiem ierodās 3-4 audzēkņi , kaut pirmajā kursā mācīties uzsāka 29. Vieta, kur neviens nedomā par to, ka eksāmeni būs jāraksta. Viņiem neintresē tas, kas būs rīt.
Bet tas jau vēl būtu kaut pieciešām. Pēc prakses apzinos, ka tas galīgi nav tas, ko es gribu. Manī nav intrese, manī ir riebums. Es to nu jau uztveru kā kļūdu.
Pēc 9. klases es varēju tikt labā vidusskolā, bet mana māmmiņa uzskatija, ka puikām vidusskolā nav ko darīt, [es nevainoju viņu] un arī pats es nezināju , ko es vēlos.

Tagad es zinu ko es vēlos, rakstot šo , es sāku saprast, ka man tač ir visas durvis vaļā. Tik jāpacenšas. Un jācer uz kaut nelielu , bet veiksmi!