Kad neatliek nekas, kā skatītes pa logu.
Gaidīt krītošās lietus lāses.
Domāt un skumt.
Trījstūris.
Sēta.
Kaķpēdas.
Dubļi.
Kliedzoša sāpe.
Asaras.
Nespēks.
Tās grauzoši, grauzošās atmiņas.
Visiem.
Mums visiem.
Atmiņas.
Trūkst.
Ne tev ne man ar ko parunāt.
Nav vairs, kas saprot.
Kam izstāstīt,
Kas uzmundrinās.
Mūs nesparatīs un jau nesaprot.
Mēs kavējamies atmiņās.
Mēs salūstam savās asarās.
Vienīgi meklēto cenšamies sameklēt viens otrā,
Bet izrādās, ka meklējam pilnīgi ko citu.
Nekas nav mainījies.
Lietus vēl nelīst.
Bet mākoņus nestum prom.
Mums lietus patīk.
Mēs to saprotam un tas mūs.
Iespējams mēs tagad sēžam un domājam.
Bezcerīgi ilgojamies.
Izmisumā plūkājam matus.
Asaras tek straumēm,
ķermenis raustās.
Elpa trīc.
Apskauti ceļi.
Ilgas.
Sāpe.
Nerimdināma sāpe.
Runas ar tukšumu.
Un ilgas.
Lūgums.
Lūgums neaizmirst un sagaidīt.
Un ja ne to,
tad vismaz lietu no debesīm
un caurspīdīgas atmiņas.
Tā, lai nolīst
un isper visus gružus un akmeņus no grants.
Lai aizsper tos tālu.
Lai izmazgā pasaulīgo melnumu.
rejas, klaigas, necieņu.
Tīru, tīru, tīru.
Izmagā lūdzu to tīru.
Jo mums te vēl ir jādzīvo,
jo lai tev pievienotos pie zvaigznēm vēl par gļēvu esam.