Riebīgi. Nekas.
Man apnicis šis viss.
Tik vien kā normālu dzīvi,
Tik vien kā laimi un mieru,
Tik vien kā dzīvi bez šī bezgalīgā stresa.
Mieru sirdī un prātā.
Dzīvot tā - mierā.
Es eksplodēšu drīz iekšā.
Man visas orbītas sprāgst.
Nav ne mērķu, ne sapņu.
Viss melnbalts un bezjēdzīgs.
Iet dienas bez mitas, bez takstis
Bez bēdu tās līdzi mani trauj.
Tās paķaer aiz labās rokas
Un iegriež nebeidzamā virpulī.
Skrien skati un silueti dien dien garām.
Zem sēru vītolu garajiem zariem
Bez mites tur stāv kāds un raud.
Un plēš.
Un kliedz.
Un ķērc.
Un mirst.
Un dzīvo.
Un elpo.
Un atbrīvo.
Bez mites. Dienu no dienas.
Gadu no gada.
Stundu no stundas.
Sekundi.
Bez jēgas, cerībām, iekšējām sāpēm.
Bez ilūzijām.
Cerības?
ahaha.
cerības.
Cerības nedzīvo šaipus ielais.
Cerības aizbaida kaiju kliedzošie vārdi.
To dziesma.
Ik rītu modina.
Ik rītu atgādina.
Ka laiks skrien
Tas tik nereāli un nepareizi skrien
Tas sāpina
vairāk kā liek pasmaidīt.
Tas ir laiks.
Laiks.
Kas tik ļoti sāp tur dziļi iekšā.
Laiks.
Kaijām ir laiks izkliegties
Kaut man būtu laiks no stresa kaut uz sekundi atbrīvoties.