No gaisa trūkuma var.
Trūks gaisa.
Smagas plaušas.
Tās it kā grimst uz iekšu.
Un galva deg elles liesmās.
Nedzir neviens bezspēka vārdus.
Netic, nedzird.
Smagi.
Jūtos kā slims pensionārs atpūtā.
Bez mites, bez mites grasoties salūzt.
Un tad nu paveras jautājums.
No gaisa trūkuma var?
Jā var, var.
Man trūkst.
Tik daudz kā trūkst.
Bet nu gaisa trūkst pagiadām vairāk.
Ārā it kā ir vasara,
bet kas ir vasara ja sēž četrās dzeltenās sienās
un skatās uz brūnajām žalūzijām,
kas lauž saules mesto gaismu?
Jūtos kā pīpētājs pēdējā stadijā, kad plaušas tik pat kā nefunkcionē.
Nikotīns rit asinīs.
Nikotīns izdalās sviedros.
Nikotīns mīt tur dziļi, dziļi.
Nikotīns.
Sirdī
un debesīs.
Nikotīns.
Nu jūs divi.
Nu tev nav tik vientuļi.
Un tomēr, lai cik žēl man būtu viņa,
Tevis man žēl ir vairāk.
Un tā vienmēr.
Un tā joprojām.
Izmirst, pazūd.
Nikotīns mīt man plaušās.
Es jūtos kā pensionārs atpūtā.
Man sāp deniņi kā neaprakstāmās sajūtas.
Laikam tajā lielajā grāmatā tur augšā rakstīts,
Ka nav lemts ilgi dzīvot mums.
Katra elpa.
Katrs sirdspuksts.
Tik smags, tik tik neierasts.
Tik
tik liekas pēdējais.
Man sāp un tev aukšā arī.
Mēs esam divi paralēlās pasaulēs.
Mēs esam.
Nikotīna sveicieni virmo starp mums.
Virmo.
Aizvirmo.
Debesīs.
un
Čus.