Tun - dun dun.
Lēna mūzika, miegaina mūzika.
Acis, tās krīt lēni ciet.
Sirdspuksti palēlinās.
Saprašana attālinās.
Elpo lēni un mierīgi.
Jau guli. Rokas silda lampa, kas tik pat stipri karsē laptopa klavišu, man jau liekas, ka visām daudzajām podziņām drīz jāsāk pārvērsties tādā jaukā, melnbaltā peļķītē.
Jā, jā.
Es atvēršu to atvilkni. Sen gribās jau.
Man sāp galva, no neatminamām atmiņām.
Man gribas kost lūpā, par neizteiktiem vārdiem.
To vienmēr ir tik daudz.
Ne vienu reizi mēs nerunājām.
..nerunājām par, to, ko vajadzētu.
Nevienu reizi, tu to nepateci,
bet nezutraucies, es zinu to tā pat.
Dīvaina sajūta tik un tā.
It kā kāds ar dusmām man bakstītu kreisajos deniņos un teiktu:"pēc stundas tu mirsi tik un tā"
Tiešām, tas sāk kaitināt. Sāp tomēr arī.
Intresanti, kāpēc bakstītājs izvēlējās tieši kreiso pusi?
Galva pūlsē.
Laikam tā stunda ātri pienāk, ko? :D
Acis smagas. Tiešām sajūtas kā pēdējās.
Domāju, ka vientulība tomēr kaitē.
Trīs vārdi izrunāti.
Apstākļi - nekonlrēti.
Domas visādas.
Izšūtiem diegiem, uz izšūtiem diegiem balstās vēl mans saprāts.
Gaiss.
Jā, iespējams.
Iespējams man trūkst gaiss.
-Ha aha ha ahaāa.
- Gaiss?
- Tev, ārstēties vajag! ahahā.
Tfū un pē.
Svič of.