[18:11:34] Saulstariņš.: [18:01] Saulstariņš.:

<<< Vējš izdzenābālu krastu smiltīs.
Kūra šalkdama ēd krastus.
Viņa stāv, matiem plīvot un raugās jūrā.
Raugās balto galotnīšu dejā, priežu sāpju mūzikā un kārklu sāēsto sakņu klusēšanā.
Izzuda siltums no viņas tējas krūzes,
tas pacēlās gaisā līdz ar kaijām
un nozuda jūras dzelmē uz mūžiem.
Viņa stāv matiem plindot vējā.
Viņs'varēja ko tai pasacīt, pieiet klāt vai noskūpstīt.
Viņš raksta tās vārdu smiltīs,
bet tās izēd visu kas uzrakstīts.
No augšas, no lejas pacēlās kaijas.
Lido brīvības putns, lido, lido!
Viņa skriedama jūrā pār viļņiem kliedza.
Baltā mež''giņu kleita samērcējās aukstajā ūdenī.
Un viņa padevās.
Neredzēja vairs krastu. Ieelpa, izelpa un viss.
Tālāk jau sapņi, tālāk jau dziesmas.
Klaigas un kliedzieni, soļi.
Viņš. Viņš tai tomēr bija blakus.
Ar acīm un rokām to sameklēja.
Jūrmalu, pilsētu plindošiem matiem.— Saulstariņš., Today 18:01