Domas.
Mierīgs miers vai pohujisms, tagad to ir grūti pateitk. Pleilistē skan vecu vecās, kādu pusgadu neklausītās dziesmas. Dzīve rit. Nu jā rit jau.
Kāds atnāk, kāds aiziet. Jūtos kā SIMu spēlītē, kad laiks tiek tīts uz priekšu, bet tu pats esi lēns un vēro visu, kas apkārt notiek.
Man ir pārcelšanas darbs matemātikā. Pirmo reizi tas man ir un arī pirmo reiz man ir nospļauties par to. Smieklīgi.
Man tuvojās dzimšanas diena, pirmo un vienīgo reizi paliks 17 gadi un arī par to man ir nospļauties. Es to negaidu. Man to nevajag.
Es biju kapos. Smuki tur izskatās, pat ļoti. Nolikām ceriņus. Iestādījām eglīti.
Es sēžu. Es domāju. Es krītu un ceļos. Es skienu un eju.
Pašlaik man trūkst gaisa. Gan vispārīgi gan metaforās. Iezagās prātā doma - vai nu es nomiršu no gaisa trūkuma organismā vai kā savādāk. Vienalga, pat
tas mani neuztrauc. Es rakstīšanu visu laiku pārtraucu ieejot Youtubē un meklējot Placebo - follow the cops back home live ierakstus. Maijs, kā ne kā. Pavasarīga nostaļģija un taureņi vēderā. Karstie vasaras vakari. Zibeņi. Logi. Eksāmens. Ūdens pudelē. Un laimes meklējumi ceriņzaros. Pat paspēju aizsapņoties. Smieklīgi.
Es tagad cenšos kaut ko izdomāt. Bet ko var padomāt, ja tu nevari ne ieelpot, ne izelpot caur degunu. Kad gaiss nepiekļūst smadzenēm. Kad tu pārstāj eksistēt. Kad lēni mirsti.
Suicidāli un gari.
Tās manas šī brīža domas, kas vēlējās tapt uzrakstītas.