| |
[24. Sep 2025|19:19] |
Zematslēgas ieraksts no šīs cibas 2021. gada 25. augusta.
Man šodien bija interesanta saruna ar kaimiņu. Vedu mājās stafiju, kuru pieskatu uz divām ned, viņš ir diezgan masīvs un muskuļains, tāpēc nereti rada cilvēkos bailes, ko es saprotu, jo, lai gan viņš ir paklausīgi mīlīgs, never hurt a soul, viņa izskats varētu izbiedēt.
Kaimiņš ir ļoti draudzīgs, bet, redzot suni, kļuva 'neitrāls' - viņš pateiks bifelim 'hello', bet klāt labāk neskarsies un izturēsies ar atturīgu cieņu. Viņš pastāstīja, ka bērnībā viņu sakodis suns, mirklī, kad viņš mācījies braukt ar riteni 7 gadu vecumā. Vācu aitu suns sācis viņu ķert un iekodis kājā. Kopš tā laika viņš joprpjām - savos 44 gados ir rezervēts, kad sanāk darīšana ar suni. Man šķiet, ka tā nereti notiek ar cilvēkiem, kas baidās no suņiem, jo viņiem ir bijusi kāda agrīna traumtatiska pieredze.
Kad man bija 5 gadi, mani arī sakoda suns, kuram jau bija palikusi tikai viena acs no kāda iepriekšējā kautiņa. Pēc tā suņi manī izraisīja paniku. Kādu gadu vēlāk es devos līdzi mammai pie frizieres un pie pašām ieejas durvīm mamma mani brīdināja, ka frizierei esot liels suns. Drausmīgi pārbijos un atteicos doties kaut soli tālāk un panikā iekodu mammai rokā. Kad tikām līdz durvīm, mūs tur sagaidīja liels vācu aitu suns un es vēros viņā un viņš manī un notika kaut kas ļoti labs, mēs visu atlikušo vakaru bijām nešķirami un viņš pilnībā izārstēja manas bailes. Ne katram bērnībā sakostajam paveicas pēc tam sastapt savu zen suni, kurš sagandēto uzticību vērš par labu un aizskalo visas pagātnes suņtraumas.
Vēl interesantāk bija tas, ko kaimiņš stāstīja par kaķiem. Viņš no Āfrikas pārcēlies uz UK 17 gadu vecumā un vietā, tai Nigērijas pusē, kur viņš uzaudzis, esot bijusi liela kristīgā ietekme, un, apvienota ar jau tā spēcīgo vietējo ticību visādām garu ietekmēm, viens no rezultātiem ir bijis sekojošs: kaķis tur joprojām tika uzskatīts par kādu, kam ir tieša sadarbība ar pašu nelabo. Kaķu tur bijis maz, jo lielākā daļa esot nogalināti māņticības dēļ, bet, ja kadam ir bijis kaķis kā mājdzīvnieks, tad pārsvarā tiem, kas ieradušies no Eiropas vai citurienes, katrā gadījumā, esot bijis neiedomājami, ka cilvēkam, kurš tur piedzimis un uzaudzis, būtu mājās kaķis.
Viņa paziņa, dodoties brīvdienās, nesen esot palūdzis viņam pieskatīt kaķi - aiziet un ieliet dzert un iebērt ēdienu. Viņam nav bijusi ne jausma, ka kaķim rindu mājā ir savas kaķu durtiņas uz iekšpagalmu, kur var doties laukā, kad vien tīk. Situācija esot šķitusi aizdomīga, bet viņš nav gribējis izrādīt savas jocīgās aizdomas, tāpēc piekritis.
Pirmajā reizē, atslēdzot durvis, kaķis sēdējis ar skatu pret durvīm un viņu vērojis. Viņš teica, ka drošības pēc sācis runāt mēlēs, kas izklausās mazliet pēc šņākšanas, un, kad salicis ēdienu un ūdeni, ātri notinies.
Citā reizē - paziņa bija aizmirsis pateikt, ka pieeja uz viņa namu prombūtnes laikā ir arī viņa mātei, kura nāks paņemt viņa pastu. Viņš atslēdzis durvis, kaķis nekur nav bijis redzams, bet pie galda sēdējusi kāda sirmgalve. Sieviete ļoti mierīgā tonī viņu sveicinājusi un sacījusi, ka jau paredzēja, ka viņš droši vien atnāks. Viņš sastindzis šausmās un savā pārbīlī redzējis viņu kā stereotipisku raganu - smalki veidotu un pārdabisku. (Labi, ka viņai pa rokai neesot bijusi slota!)
Gadījums ir ļoti uzjautrinošs, pēc šī stāsta es paziņas vietā gan jau uzreiz neatdzītu, ka tā tiešām bija mana māte, bet teiktu, ka tas gan ir dīvaini, jo mana māte dzīvo otrā pasaules malā vai ko tml. |
|
|
