|
20. Jul 2026|02:06 |
lasu dainas, kurās minēts tikums, šī man ļoti patīk:
Neteic mani, māmulīte,
Pa ciemiem staigādama,
Mana paša kājas, rokas
Izteiks manu tikumiņu.
es vēl piebilstu - ne tikai māmulīte, bet arī pašam nevajag ar vārdiem sevi celt, bet darbiem (tas gan iet pretrunā ar 'kurš tad kaķim asti cels, ja ne pats'), varbūt tas ir tikai mans bias - pie tam laikmetā, kur tev ir 'jāprot sevi pārdot'- totāli nederīgs, bet sevis slavināšana man šķiet atbaidoša neatkarīgi no laikmeta.
*
tagad lasu par lepnību. nereti ir sastopams uzskats, ka lepnība kristietībā ir grēks, bet dainās - laba lieta. man šķiet, ka dainās nav tāds viens uzskats, tur ir variācijas - samērīgs pašlepnums nav nekas slikts, to var nolasīt; tai pat laikā par uzpūtīgiem cilvēkiem tiek aicināts vienk pasmieties, kā šeit:
Lai bēdāja, kas bēdāja,
Es par lepnu nebēdāju;
Situ knipi uz knipīša
Uz tā lepna deguniņa. |
|