| |
[16. Jul 2026|21:15] |
"Smoking behind the supermarket" lika man [shockingly] sajusties nostaļģiski par smēķēšanu. Smēķējusi neesmu gadiem un pat ne īsti tāpēc, ka ļoti gribēju atmest un cīnījos, bet mans ķermenis vienk pateica: that's enough, u crazy lady.
Vissaktīvāk es smēķēju, kad man bija 15, visu to gadu varētu ietilpināt vienā apm šādā attēlā
Toreiz visskrutākās cīgas manā burbulī bija Barclay, hands down. Kaut kāda iemesla dēļ tas atstāja visslielāko iespaidu. Vissticamāk, ka Barclay iespaidīgumam bija vairāki faktori, bet viens no spēcīgākajiem bija tas, ka tam bija īpašs filtrs kāda nebija nevienām citām cigaretēm. Tad vēl Marlboro lights bija ok un dažreiz, ja gribēji būt fancy, arī tievās Davidoff skaitījās it kā kkas smalks. Man tīri labi patika Chesterfield (atceros, ka pirmo reizi tās smēkēju savas mājas kāpņu telpā, kad piedzīvoju romantiskās sirdssāpes) bet nevarēju ciest Camel. Bet vēl sliktāks par Camel bija viens no Pierre Cardin paveidiem, tik pretīgs, ka tikai viena īpaši spēcīga kurjaga to varēja izturēt. Kad bija mazliet sliktāk ar naudu, tad L&M, kad bija vēl sliktāk, tad Bond un, ja pilnīgi gals klāt, tad Red & White. Vienas meitenes patēvam mājās bija bloki ar sarkano Marlboro, tāpēc, satiekot viņu, vienmēr tika smēķēts tas, līdz viņu mājās pieķēra un prasīja vai viņa grib ar patēvu uzpīpēt. Pēc 15 smēķēšanas zenīts beidzās, vēlāk sekoja nelielas periodiskas aizraušānās ar tinamo tabaku utml, bet nekas vairs tik intensīvs, mans ķermenis teica, ka šis hobijs ir jāizbeidz. Viens nepopulārs uzskats: lai gan man nepatīk piesmēķētas telpas, man nav nekas pretī, ja cilvēks ož pēc tabakas, tabaka, kas sajaukusies ar kādu parfīmu vai dušas želejas aromātu man šķiet tīri patīkams smaržu savērpinājums. |
|
|
