| |
[12. Jul 2026|22:34] |
Ir samērā viegli rakāties pagātnē un atrast visādas lielākas vai mazākas pārestības, kas mums ir nodarītas, bet šoreiz, pārmaiņas pēc, atcerējos kko ne gluži jauku, ko izdarīju ļoti sen [nekas traumatisks, bet man nepatiktu, ja kāds tā izdarītu man]
Līdz kādai 5. klasei man skolā bija tāds priekšmets kā ritmika, kur tika mācīts dejot. Bija jādejo pāros un, attiecīgi, meitenēm bija jāsēž uz krēsla un zēniem viņas jāuzlūdz dejot. Bērni reaģēja dažādi, mana labākā draudzene reaģēja diezgan ekstrēmi - nodarbības notika aktu zālē un visapkārt gar sienām rindās bija sakārtoti krēsli, bet pašā zāles galā tie bija sacelti kaudzēs - viņa mēdza doties uz zāles galu un aizlīst tur sakrautajos krēslos. Bija arī daži citi, kuri nebija gatavi lūgt vai tikt uzlūgti un tos vienkārši randomā salika pa pāriem, manu draudzeni ieskaitot.
Lielākā daļa tomēr no tā pārāk nebaidījās. Mani, kā nu kuro reizi, mēdza uzlūgt 3 dažādi zēni, 2 no viņiem - lai gan nebija mana 'lielā simpātija' man šķita ok, bet viens gan man nepatika nemaz. Nepatikai bija vairāki iemesli - man nepatika viņa uzvedība (viņš gan nebija ļauns vai riebīgs, bet vienk kkas viņā atgrūda), man nepatika viņa balss un viņš bija arī īsāks par mani (un es nebiju gara, vienk viņam vēl nebija iekikojusi pubertāte) . Katru reizi es cerēju, ka mani uzlūgs kāds cits un man nebūs jādejo ar viņu.
Tad vienu reizi stunda sākās mazliet citādi - zēniem nebija jāuzlūdz meitenes, bet mums bija jānostājas zāles abās pusēs divās garās rindās ar skatu vienam pret otru - vienā meitenes, otrā zēni. Man bija aizdomas, ka tas, kas mums randomā atradīsies pretī - ar to būs jādejo. Un tad es redzēju kā zēns ar kuru es nevēlos dejot, sāka grūstīties ar tiem, kas bija blakus, lai tieši viņš būtu man pretī. Un tajā brīdī mans mērs bija pilns.
Mana paaudze varbūt atceras, ka bija tāda lieta kā 'fanķiki' - vismaz tā tos sauca pārdaugavā 90to sākumā, mazi komiksu papīrīši no košlenēm un bērni spēlējās savā starpā tos liekot vienu pāri otram un, ja uzsitot ar plaukstu tie apgriežas uz otru pusi - tad tie ir tavi. Tu varēji tādējādi gan tos iegūt, gan pazaudēt. Manas mammas brālim bija kolekcija ar īpašiem lielizmēra fanķikiem, kurus viņš glabāja nelielā kartona kastītē, taču bija jau izaudzis no šādām izklaidēm un atdeva tos man. Es paņēmu šo kastīti līdzi uz skolu un devos pie sava man netīkamā deju biedra un izteicu viņam piedāvājumu - es viņam atdošu visus lielos fanķikus ar norunu, ka viņš mani vairs nekad nelūgs dejot. Neatceros ninanses, bet viņš tos paņēma. Neilgi pēc tam viņš nāca sūdzēties, ka esot tos nospēlējis un es sacīju, ka tā jau ir viņa paša vaina. Lai nu kā, viņš tiešām mani vairs nekad nelūdza dejot. Toreiz man bija sajūta, ka viss ir noticis ļoti labi, bet tagad es domāju, ka tas varbūt bija riebīgi no manas puses. Taču - meitenei būtu jābūt izvēlei regulāri nedejot ar kādu ar kuru viņa nevēlas, tikai, iespējams, ka to varēja nokārtot kaut kā smalkāk, bet kā - hmm. Par to varētu uzcept kādu pusotru stundu garu anime. |
|
|
