Aha, lepnība ir labi tikai kombinācijā ar saprātu. Un ar konstruktīvu darbību.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ja, otrā galējībā noteikti nevajag krist, kad sevi nonicini. Tā noteikti ir drūma vieta, esmu tur bijusi. Es uzaugu nosacīti kristīgā ģimenē, kur lepnību veselīgās devās uzskatīja par labu, varbūt iepriekšējā režīme dēļ, kur cilvēkam vispār nav vērtības, tikai sīka skrūvīte. Taču vēlāk izrādījās, ka tuvākie cilvēki mani uzskata par augstprātīgu. Varbūt tad arī sāku saprast lepnības negatīvo nozīmi. Tā nu cenšos noturēt līdzsvaru.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es drusku nesapratu to sakaru starp lepnību saprātīogās devās un konceptu ka cilvēkam vispār nav vērtības. Man šķiet ka tieši otrādi - pazemība var novest pie šādas noniecinošas atziņas?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, tam īsti nebija sakara ar tavu domu, ka saprāts var palīdzēt izšķirt, kas ir veselīga pašcieņa un pārmērīga iedomība. Tam piekrītu un nav ko piebilst, bet, acīmredzot, novirzījos drūmākā sānceļā, lepnības pretpolā. Ar to gribēju teikt, ka neviena galējība nav laba.
Pazemība nav sevis nonicināšana.
Šis pārpratums laikam liecina, ka jābeidz muldēt, jo esmu izsmēlusi visus limitus un sāku sarunāties ar pati sevi. Tā gadās.:)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

OK, ir vērtīgi noskaidrot jēdzienu atpakojumus jo tā tiešām gadās - sarunā katrs saprot ko savu ar vienu un to pašu jēdzienu. Tātad ko es saprotu ar pazemību: Pazemība ir nekritiska pilnīgi jebkuras autoritātes pieņemšana. Tāpat nekritiska ticība pilnīgi jebkam. Ja nav pazemības tad viss ir hipotēze, visu pārbauda pret evidenci un loģiku, iegūst pareizos secinājumus. Dažreiz citi ar pazemību saprot paškontroli, tas ir saprātīgums nevis pazemība.

(Reply to this) (Parent)