Par "garīgo pusaudzību" precīzi. Varbūt mūsdienās ir palicis tikai romantizētais priekšstats, radītā mūzika utt. Piekrītu, ka tā bija diezgan asa un vajadzīga kontrkultūras reakcija uz notiekošo pasaulē un liekulību, labs patvērums tiem, kas jūtas citādāki un neiederīgi, taču vēlāk iedziļinoties, sapratu laikabiedrus, kas no šīs kustības novērsās un bija skeptiski, pat ja arī sevi lēnām iznīcināja.

Vēl atceros, ka vidusskolas ekonomikas grāmatā bija kādas subkultūras jauniešu (hipiju vai panku) attēls, zem kuras provokatīvs jautājums: kā tu domā, kā šie jaunieši dzīvos pēc 10 gadiem? Protams, tajā vecumā ieslēdzās tāds kā protests, ka visus grib iesprostot kaut kādā sistēmā kā pakļāvīgus un derīgus mehānismus, pat ja tai kultūrai nepiederēju. Un tikai vēlāk sapratu, ka arī šāds uzstādījums ir dogmatisks, nedaudz melnbalts, jo patiesībā jautājums diezgan pragmatisks par cilvēka būtību un veselību reālajā pasaulē.

Grāmatā "Mēs, Zoostacijas bērni" autore arī nevēlējās romantizēt narkotiku kultūru, vnk parādīt dzīvi un brīdināt, lai gan sanāca tieši pretējais, jo iekšējie pārdzīvojumi un dumpīgums, pat ja destruktīvs, rada tādu kā piederības un izredzētības sajūtu. Bet tur ir arī cilvēka trauslums un patiesums. Man viss šis ir palīdzējis labāk saprast cilvēkus un saskatīt pelēko zonu šajā, jo tāds jautājums jau bija no bērnības.

(Reply to this) (Thread)

Jautājums, kas ļoti ilgi nomocīja bija par to, kāpēc cilvēkiem vajadzīgas apreibinošas vielas. Veselības mācībā par to rakstīju referātu, bet ne pamācošā tonī, ka narkotikas nemaz tik stilīgas nemaz nav. Tā kā man pašai raksturīgi aizbēgt sapņu un iztēles pasaulē, jutu ar šiem cilvēkiem kaut ko radniecīgu. Iztēle arī palīdzējusi sarežģītās situācijās, pat ja no malas citiem varētu likties kā tukša sapņošana un laika tērēšana. Skolas laikā, kad biju izmisumā, ka ZPD neuzrakstīšu, uz laiku es it kā pazudu vienā Prāgas fotogrāfijā, dzīvoju pavisam citu dzīvi tajā pilsētā un reālās problēmas uz mani neattiecās. Kad "atgriezos", man radās ideja, kuru novērtēju par labu esam un darbu uzrakstīju, literatūras skolotāja pat gribēju, lai ar to piedalos tālāk reģionālajā konkursā. Tāpēc arī pieļauju, ka kontrolētos apstākļos vielas var palīdzēt cilvēkiem, pat ja tās neromantizēju.

(Reply to this) (Parent)

Tur ir vēl viena interesanta lieta ar šīm hipijveidīgajām kustībām/ kopienām. Viņi domā ka ir protestētāji, revolucionāri, nonkonformisti. Kas notiek tālāk? Šajās kopienās izstrādājās savi ideju komplekti, uzskatu un uzvedības kodeksi, nerakstītie likumi attiecībā pret kuriem šie wannabe nonkonformisti kāreiz ir pilnīgi konformiski, padevīgi, salāgoti.

Drusku atgādināšu vēsturi:

Kristietība arī radās kā protestētāju nonkonformistu kopienas. Kas sanāca? Viens no iespaidīgākajiem represīvajiem mehānismiem vēsturē - RKB.

Tālāk, protestantisms (Luters un citi) radās [kā viegli redzams no nosaukuma] atkal kā protests pret reprsīvo RKB. Kas sanāca? Viena no lielākajām humanitārajām katastrofām - raganu medības.

Un tā tālāk.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, vēsturē ir gan kļūdas (nezāles), bet ir arī labi augļi, nevar paslaucīt slikto, bet arī labo nevajag aizmirst. Universitātes, zinātne, zināšanu uzkrāšana, sarežģīta arhitektūra, slimnīcu aizmetņi utml. Vai kristietība bija protests, grūti spriest, tā uzskatīja jūdaisti, ka sagroza viņu mācību un romieši. Paši kristieši sekoja Kristum. Vēsturē ir bijis posms, kad baznīca atradās zelta būrītī, valdnieku marionetes, nekas labs, piekrītu. 30 gadu karš starp protestantiem un katoļiem, skaidrs, ka nežēlīgi. Konstantinopoles izlaupīšana, jo nevedās karš pret musulmaņiem arī šķiet tīrākais bandītisms, turklāt savējie pret savējiem. Jā, cilvēki ir nežēlīgi. Franču revolūcija nebija ne ar ko labāka, turklāt radas daudz pusoatiesību par baznīcu. Arī neizklausās saprātīgas būtnes cienīgi. Tālāk? Pasaules kari. Bet nu, kā jau senie romieši jokoja, pie visa vainīgi vienmēr kristieši:D

Hipiji ir laiks, kuru nepiedzīvoju, ne laikā, ne telpā, jo radās viņpus okeānam. Zinu šo to no grāmatām, mūzikas, filmām, bet fragmentāri.

Es komentāra vairāk par to, ka cilvēki ne vienmēr ir prognozējami un loģiski, tad iedomājos, ka arī manā dzīvē ir šis tas iracionāls, tāpēc vieglāk saprast.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tā kā komentāru rakstīju ātrumā, nepabeidzu domu par hipijiem. Man nav daudz zināšanu par viņiem, bet radies iespaids, ka nebija pasīvi dzīves baudītāji. Ir reizes, kad jāizdara spiediens uz valdību, varbūt ne viss man būtu pieņemams, taču apzinos, ka mana pasaule nav viss.

(Reply to this) (Parent)

Taisnība, pilnīgi visām vērā ņemamajām ideoloģijām un režīmiem bija gan labas gan sliktas sekas. Turpinot; Hitlera reihs - pirmās reaktīvās lidmašīnas, raķetes, plasmasas, televīzija utt. PSRS komunisti - pirmais lidojums kosmosā, pirmā AES utt.

Kas sanāk - faktiski jebkura ideoloģioja kura ir savienojusies ar lielu valsti dod arī kaut kādus pozitīvus rezultātus blakus negatīvajam. Vienkārši tāpēc ka lielai valstij ir jābūt spēcīgai konkurencē ar citām valstīm, līdz ar to lai kā viņiem negribētos bet zinātne ir vajadzīga. Bez tās nekas nesanāk. Neskatoties uz to visas šīs ideoloģijas zinātnei traucē. Nacisti: "ebreju fizika", komunisti "buržuāziskās viltus zinātnes", kristietība - baznīcas vēršanās pret zinātni utt.Nu un kur zinātne tur kultūra, jo zinātniekiem kultūru vajag. Līdz ar to sanāk ka veiksmīgākas ir tās sabiedrības kuras zinātnei traucē mazāk nekā citas. Mans secinājums - vēl daudz veiksmīgākas būtu sabiedrības kurās nekas ārpus zinātnes izpēti netraucē.

(Reply to this) (Parent)