|
6. Maijs 2026|14:49 |
|
Jautājums, kas ļoti ilgi nomocīja bija par to, kāpēc cilvēkiem vajadzīgas apreibinošas vielas. Veselības mācībā par to rakstīju referātu, bet ne pamācošā tonī, ka narkotikas nemaz tik stilīgas nemaz nav. Tā kā man pašai raksturīgi aizbēgt sapņu un iztēles pasaulē, jutu ar šiem cilvēkiem kaut ko radniecīgu. Iztēle arī palīdzējusi sarežģītās situācijās, pat ja no malas citiem varētu likties kā tukša sapņošana un laika tērēšana. Skolas laikā, kad biju izmisumā, ka ZPD neuzrakstīšu, uz laiku es it kā pazudu vienā Prāgas fotogrāfijā, dzīvoju pavisam citu dzīvi tajā pilsētā un reālās problēmas uz mani neattiecās. Kad "atgriezos", man radās ideja, kuru novērtēju par labu esam un darbu uzrakstīju, literatūras skolotāja pat gribēju, lai ar to piedalos tālāk reģionālajā konkursā. Tāpēc arī pieļauju, ka kontrolētos apstākļos vielas var palīdzēt cilvēkiem, pat ja tās neromantizēju. |
|