|
6. Maijs 2026|14:36 |
Par "garīgo pusaudzību" precīzi. Varbūt mūsdienās ir palicis tikai romantizētais priekšstats, radītā mūzika utt. Piekrītu, ka tā bija diezgan asa un vajadzīga kontrkultūras reakcija uz notiekošo pasaulē un liekulību, labs patvērums tiem, kas jūtas citādāki un neiederīgi, taču vēlāk iedziļinoties, sapratu laikabiedrus, kas no šīs kustības novērsās un bija skeptiski, pat ja arī sevi lēnām iznīcināja.
Vēl atceros, ka vidusskolas ekonomikas grāmatā bija kādas subkultūras jauniešu (hipiju vai panku) attēls, zem kuras provokatīvs jautājums: kā tu domā, kā šie jaunieši dzīvos pēc 10 gadiem? Protams, tajā vecumā ieslēdzās tāds kā protests, ka visus grib iesprostot kaut kādā sistēmā kā pakļāvīgus un derīgus mehānismus, pat ja tai kultūrai nepiederēju. Un tikai vēlāk sapratu, ka arī šāds uzstādījums ir dogmatisks, nedaudz melnbalts, jo patiesībā jautājums diezgan pragmatisks par cilvēka būtību un veselību reālajā pasaulē.
Grāmatā "Mēs, Zoostacijas bērni" autore arī nevēlējās romantizēt narkotiku kultūru, vnk parādīt dzīvi un brīdināt, lai gan sanāca tieši pretējais, jo iekšējie pārdzīvojumi un dumpīgums, pat ja destruktīvs, rada tādu kā piederības un izredzētības sajūtu. Bet tur ir arī cilvēka trauslums un patiesums. Man viss šis ir palīdzējis labāk saprast cilvēkus un saskatīt pelēko zonu šajā, jo tāds jautājums jau bija no bērnības. |
|