Byrne par Harari vol 2
Harari ir vēl viens domu gājiens, kas ietverts viņa apgalvojumā, ka vīriešiem visu dzīvi ir jāpierāda viņu maskulinitāte caur nebeidzamiem rituāliem un performancēm. Šajā skatījumā vīrietis ir kategorija, kurā ir ietverti standarti, kā, piemēram, kategorijās lielisks rakstnieks vai šaha lielmeistars. Lai būtu lielisks rakstnieks vai šaha lielmeistars nepietiek vien ar to, ka esi rakstnieks vai spēlē šahu – vajag sasniegt augstus standartus, lai par tādiem kļūtu. Lielmeistars var dzīvot bailēs pazaudēt savu lielmeistara statusu un izkrist no liemeistara kategorijas. Līdzīgi ar vīriešiem: Harari raksta, ka vīrieši dzīvo pastāvīgās bailēs zaudēt savu vīrietību, ka viscaur vēsturei vīrieši ir vēlējušies pat riskēt ar savu dzīvību, lai tikai cilvēki teiktu “Tas ir īsts vīrietis!”. Šis ir vēl viens arguments, kas ved pie secinājuma, ka vīrietis ir sociāla kategorija un šis arguments nebalstās sociāli nozīmīgu un sociālu kategoriju saduļķošanā. Ja būt par vīrieti nozīmē piepildīt sabiedrībā esošos vīrietības standartus, tad vīrietis ir sociāla kategorija tāpat kā lielmeistars.

Frenču feministe Monika Vittiga domāja līdzīgi. Viņa rakstīja, ka lesbietēm vienmēr ir jāatceras un jāapzinās, cik nedabiski, apspiedoši un destruktīvi būt ‘sievietei’ bija senajās dienās pirms emancipācijas kustības. Tā bija politiskā apspiešana un par tām, kuras tai nepiekrita, tika teikts, ka tās nav ‘īstas’ sievietes. Bet tad, Vittiga raksta, mēs ar to lepojāmies – jo pati apsūdzība jau bija daļa uzvaras – apspiedēja atzīšanās, ka ‘sieviete’ nav kaut kas pats par sevi, lai tāda būtu, ir jābūt ‘īstai’.

Tātad.. Lai būtu vīrietis, ir jābūt ‘īstam’ vīrietim, lai būtu sieviete, ir jābūt ‘īstai’sievetei. Tāpēc kategorija sieviete nevar nozīmēt pieaugušu cilvēku sievišķā dzimuma īpatni (woman can’t be adult human female), jo sievietība var tikt zaudēta, neizmainot bioloģiju.

Vittiga tālāk seko argumentam tieši turp, kurp tas aizved. Tikai īstas sievietes ir sievietes, lesbietes nav īstas sievietes, tāpēc lesbietes nav sievietes. Te acīmredzami kaut kas ir nogājis greizi. Lielākais risks darbā, kurš saucas franču filozofija, ir vājš realitātes tvēriens.

Problēma te ir ar vārdu ‘īsts’. Iedomāsimies ziepes, kas ir citrona formā un krāsā. Ja kāds ir piemuļķots un pieliek savam martini pilienu no šīm ziepēm, kas izskatās pēc citrona, es varētu teikt ‘tas nav īsts citrons’. Šajā gadījumā es saku, ka ziepes nav citrons, lietojot ‘īsts’, lai atzītu, ka tās izskatās līdzīgas citronam.

Tad pretstatīsim citu ‘īsts’ lietojumu. “Tas nav īsts kokteilis”, es nepieklājīgi saku, norādot uz viņas citrona piliena martini. Es ar to nedomāju, ka tas nav kokteilis, bet drīzāk, ka tas neatbilst kokteiļa standartiem. Martini džins ar citrona mizu, lūk, tas ir īsts kokteilis. Nozīme, kurā lesbietes nav ‘īstas’ sievietes, ir šī. Lebsietes neatbilst sabiedrības standartiem par to kā sievietēm būtu jāuzvedas – sievietēm būtu jābūt sievišķīgām un heteroseksuālām, nevis vīrišķīgām un homoseksuālām. (Protams, mani kokteiļa standarti vai sabiedrības sieviešu standarti var būt diezgan nožēlojami).

Vīrietis, kurš baidās nerealizēt ekspektācijas un zaudēt savu piederību vīrietībai, ir nobijies no tā, ka citi uzskatīs, ka viņš neuzvedīsies tā, kā vīriešiem pienākas. Viņa rūpes ir tieši par to, ka viņš nepārstās būt vīrietis – ja viņš pārstātu, visas ekspektācijas izzustu un slogs būtu noņemts. Tas, kas viņu uztrauc drīzāk ir doma, ka, joprojām esot vīrietim, viņš tiks kaunināts un noniecināts par savu nevīrišķīgo uzvedību. Ja īsti vīrieši neēd kīšu, tad pieaudzis cilvēku vīrišķā dzimuma īpatnis (adult human male) nekļūs par bijušo vīrieti, ja sāks to negausīgi rīt. [paklanos autoram par šo pēdējo teikumu]