Bieži piekrītu tam, ko saka Pītersons, bet viņam ir arī savi gļuki. Nesen noskatījos vienu, manuprāt, diezgan sakarīgu Pītersona kritiku no Mr. Menno. Kad Pītersons runā par praidu, viņš bieži sāk runāt par lepnību kā vienu no nāves grēkiem un jautā - kādēļ gan tas ir jāsvin? Lai gan viņš atzīst, ka varbūt ne tieši tikai lepnība ir tas, kas tiek svinēts, tomēr jautā, kādēļ gan tad tika izraudzīts šis vārds? Pītersons uz to skatās galvenokārt tikai kristīgā nozīmē, bet kontekstam, kurā šis vārds aizgājušā gadsimta 70tajos tika izraudzīts, nebija sakara ar kristietību, tas bija par to, lai cilvēki, kuri ilgstoši viņu orientācijas dēļ ir tikuši kriminalizēti, varētu iegūt pašvērtības sajūtu. (Nebija tā, ka viņi lemtu, kurā no nāves grēkiem nodēvēt šo pasākumu.)
Otra lieta bija par to, ka, kolīdz ir runa par homoseksualitāti, Pītersons to nesauc par orientāciju, bet saka 'desire' - saprotot ar to vēlmi, kas robežojas ar iekāri un jautā - vai tiešām tu visu savu identitāti reducē uz iekāri, vai tas ir viss, kas tu esi? Nenoliedzami, ka hedoniskais aspekts pastāv un kādam tieši tas ir vissvarīgākais, taču nevar to pieņemt kā vienu mērauklu visiem - protams, ka tas nav viss, kas tu esi, taču tā nav identitāte vai tikai vēlme vai iekāre. Ja runa būtu par heteroseksualitāti, tad taču ir (arī Pītersonam) saprotami, ka tur ir gan attiecības, gan intīma tuvība, gan mīlestība - tā ir ļoti nozīmīga dzīves sastāvdaļa un tas ir daudz vairāk par pliku iekāri.