a es gan savos divdesmit nu jau gandrīz trijos dzīvoju ar vecākiem, un man reāli pohuj :) viņi ar savām vecāku lietām manus nervus vairs nesatrauc.
es ar viņiem maz komunicēju, un tad, kad es vēl strādāju, mēs vispār redzējāmies tikai vīkendā.
bet, then again, es nekad neesmu ņēmusi viņus par pilnu un viņu parentālo gādību sūtījusi naher, un kaut kādā brīdī viņi arī saprata, ka nav jēgas iespringt.
attieksmes jautājums, I guess :)
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: