cilvēka svarīgākais orgāns - sirds? smadzenes? varbūt deguns? kad tas neko nejūt, var dzert kaut tēju, kaut kafiju, kaut sedas purva rāvu - nekam nav nekādas garšas.
jā, nejūtot smaržu - nav arī garšas. ok, gandrīz nekādas - procenti 10 joprojām ir.
no gara laika jotubā papētīju vingrinājumus, un šķiet, būšu izvilcis sprandas bloku, kas pirms slimības traucēja peldēt. jāsagaida, kad balons atkal kļūs par galvu un jālūko, kā būs.
vecums un dzīvesveids, ek, jāatsāk regulāri vingrot - peldēšana vien nav panaceja biroja vienšūnim, drīzāk jau otrādi - pie zināmas intensitātes atslābinājums paliek baseina reklāmā.
protams, arī tehnika iegriež, bet lielāko kļūdu - regulāru peldēšanu pašizdomātā stilā - esmu jau apzinājies un atstājis pagātnē. mūsdienu cilvēkam ir gana laika un iespēju sagandēt veselību, cenšoties to uzlabot paša spēkiem.
Ko nevesels cilvēks var darīt šādā suņa laikā? Pareizi, skribelēt nenozīmīgas piezīmes. Parunāsim vēlreiz par dzērieniem.
Pasūtot tasi kafijas pilsētā, var rasties jautājums par cenas atbilstību saņemtajam. Šeit uzreiz ir jāizdala divi lieli apakšgadījumi - kad cena ir liela un tā nekādi nekorelē ar kvalitāti, un otrs, kad cena ir saskaņā ar saņemto. Vispirms palūkosim, kas ir kafija. Pirmkārt, kafijas pirmā un galvenā īpašība ir svaigums. Manuprāt, šķirne kā tāda ir pat otrajā vietā (ja runājam par single origin kafiju, bet maisījumos arī to saskaņa). Labas šķirnes kafija negaršo labi, ja tā nav svaiga. Un te mēs pietuvojamies bīstamai vietai - kas ir svaiga kafija? Ir ražotāji, kuri cenšas iegalvot, ka apgrauzdēta (t.i. lietošanai sagatavota) kafija var glabāties gadu, pusotru, pat divus gadus! Reāli tie ir aptuveni divi mēneši (ok, ir cilvēki, kuri divas nedēļas vecu kafiju izber atkritumos). Tātad, lai kafija pilsētā būtu garšīga, jābūt vai nu lielai klientu plūsmai lai kafija neiestāvētos, vai nišas kafijotavai, kas regulāri pasūta mazos iepakojumus. Lai maltu kafiju, nekarsējot to, vajag lēnas dzirnaviņas, bet ar liela diametra diskiem (lai nebūtu jāmaļ minūtēm ilgi) - un tās regulāri ir jātīra. Itāļiem esot savas viltības - malto(!!!) kafiju fasē bundžā smieklu gāzes pildījumā, bundžu var pa tiešo uzmontēt kafijas automātam, samazinot saskari ar gaisu, manuālo dozēšanu utt. bet ar aprēķinu, ka to ātri izlieto (dienas laikā?). Ja atmetam fīlingpleisus, kur kafiju jums gatavos stikla burkā vai burbuļkolbā, ir jārēķina arī aparāta apkope un remonti. Tā kā visi ūdeni karsējošie verķi nedraudzējas ar minerāliem ūdenī, tad ir jālieto ūdeni mīkstinoši filtri un ar visu to pa reizei nāksies atkaļķot - jautājums, cik bieži. Kafija satur eļļas, kas nosēžas uz visa, ar ko saskaras - tātad, kafijas aparāti ir regulāri jātīra, pretējā gadījumā kafijai ir slikta garša un aparāts prasīs izjaukšanu vai daļu nomaiņu. Laiks, ķīmija, darbs - to visu vajag tīrīšanai. Un tagad jautājums - vai tase/šotiņš var maksāt ļoti lēti, vienlaikus saglabājot kvalitāti? Neesmu veicis aprēķinus komerciālos apjomos, bet pēc mājas pieredzes aptuveni iztēlojoties darba biežumu un apjomu - saku, ka nevar. Un es pat nepieminēju personāla piesaisti vai apmācības, jo nepietiek nolikt aparātu, ja cilvēks nav apmācīts un neizprot pat vienkāršas lietas, gādājot tikai par to, lai tase pilna.
Vārdu sakot, šis lieliskais produkts tiek audzēts pasaules otrā malā, transportēts, glabāts un visbiežāk pirms dzeršanas samaitāts ar nepareizu uzglabāšanu un pagatavošanu. Protams, no biroja kafijas viedokļa es nevajadzīgi izpildos, bet reizēm pat ar maniem nepilnīgajiem maņu orgāniem izdodas sajust un sagaršot ko tādu, kas nav sastopams lielveikala standartu mērogā. Tāda nu reiz ir dzīve - pat saprotot, ka viss ir aplam un nelaikā, gribās vismaz apdomāt vēlamo virzienu.
Потом женщина пришла, ситуация хоть вой. Живут вдвоем с сыном. Хочет приватизировать двушку. Но я, говорит, не могу приватизировать, потому что как только приватизирую, сын свою долю продаст, кому ни попадя и меня выгонит. Я говорю: «Не приватизируйте, живите так». Она говорит: «Но если я умру, сыну ничего не достанется». Я говорю: «Тогда приватизируйте». Она говорит: «Но если приватизирую, сын меня выгонит». Вот так и живем.
playboy ir sapratis un atzinis - kailfoto atkal būt.
bet jūs sakāt, ka pasaulē nenotiek nekas pozitīvs.
es personīgi esmu pa vidu starp vecumiem, kuros skatās šādus žurnālus, bet tomēr - priecē, ka ik pa laikam bumba nav politkorekto jampampiņu pusē, kurus publiski aizvaino kailums, bet privāti interesē seksa vistumšākās puses.
Kamēr biatlona pasaule pārkvalificējas par cūkkopjiem, es lasu Tolkīna nepublicētos materiālus.
un par ko jezga? tā gredzena vērtība naudā nav diži liela, bet notikumu scenārijs ir neprātīgi labs.
Garmaitainas feministes baseinā peld bez peldcepurēm, jo džeki arī tā dara. Klau, bet džeki peld arī bez krūštura )
dormeo matracis, virsmatracis.
iepriekšējā reklāma mani aizgrāba ar mazuļa bakstīšanu ar pirkstu, gluži kā ragana ar pirkstu baksta ansīti, novērtējot uzbarojumu. būs gardi!
tagad tikai vispārīgs vēstījums - ar virsmatraci tiešām var uzlabot guļamo virsmu. virsmu, karl! guļat nevis kārtīgā gultā, bet uz virsmas - kā varde uz laboratorijas stikla.
ušakova pašreklāmas ar pensionāriem, kuri rēķina cik simtus eiro gadā viņi norullē sabtransā, man liek atcerēties faktu, ka ne-Rīgas pensionāri un politiski represētie (kuri teju visi arī ir pensionāri) arī piedalās šī sociālā labuma finansēšanā, pērkot biļeti par pilnu cenu.
bet varbūt es kļūdos un tas viss nosēžas rs un etalona operatoru kabatās, bet brīvbraukšana ir no subsīdijām.
protams, protams, vairumam pensionāru brīvbraukšana ir atspaids, un pie viena smuki audzē balsu skaitu.
uzzināju
Comfort food is food which provides a nostalgic or sentimental value to the consumer,[1] and is often characterized by its high caloric nature, high carbohydrate level, and simple preparation.[2] The nostalgia may be specific to either the individual or a specific culture.
Nostalgia is a sentimentality for the past, typically for a period or place with happy personal associations.
apdomājot savas dzīves brīžus, ko varētu pabāzt zem apzīmējuma nostaļģisks, es nevaru atrast neko tādu, ko es tagad atkal gribētu ēst.
pārāk acīmredzami, ka tas laiks ir pagājis neatgriezeniski, es to apzinos un nekādas gastronomiskās ekskursijas neko nemainītu.
pat ja es aizveru acis un iedomājos savas dzīves top5 nostaļģiskākos brīžus, tie visi nav saistīti ar ēdienu,
iespējams, tāpēc ka bērnībā es necietu badu (kā tie, kuri uz ZS pārēdas, jo tas atgādina kara laika trūkumu),
necietu no padomju pārtikas programmas (dzīve laukos).
lūk, pieķēru sevi.
šķiet, tēja man garšo no laikiem, kad padomju gados varēju piekļūt Ķīnas zaļajai tējai, kamēr apkārtējie dzēra Gruzijas melno.
Bet! tā vairs nekad nav jasmīnu tēja, kuru es tolaik komfortabli atdzēros visam mūžam ))
Beidzot nopirku dzirnaviņas, varu atkal pēcpusdienā iešaut divus malkus preso. Puse no baudas ir to darīt neapsēžoties. Visādas lates un kafijas ar zefīra salām prasa kādu brīdi, espreso šajā ziņā ir brīnišķīgi īslaicīgs - pilnīgs pretstats tējai.
Pirms laika esmu rakstījis, ka espreso ir tehniski prasīgs dzēriens. Izrādās, kafijas samalšana gatavošanai nospiešanas variantā nav daudz vienkāršāka. Pavei, iegūt homogēnu gana smalku malumu var ar dzirnaviņām, kas nopērkamas par saprātīgu naudu. Presei vajag parupju malumu, bet tagadējo tehnoloģiju īpatnība ir tāda, ka mehāniski drupinot kaf. pupiņas, neizbēgami izveidojas arī smalkāka frakcija, un no tā nav brīvas pat nesaprātīgi maksājošas dzirnaviņas. Tas nozīmē, ka smalkā frakcija ievelkas daudz ātrāk un ietekmē garšu, ja vien neesat gatavi sijāt malto kafiju caur sietu. Būtu nevis taisījuši telefonus ar 12 korēm un 21 megapikseli, bet izgudrojuši lāzerdzirnas, kas pupiņu sadala N vienādās daļās. Vai šķeltu tās ar ultraskaņu kā nierakmeņus.
Sāksim gadu ar prātojumiem par žeņšeņa tēju. Cik saprotu, cilvēki to dzer izteikti saldenās garšas dēļ. Un tāpēc, ka zeņšeņš esot....skaitoties veselīgs. Esmu vienreiz dzēris, man pašam vairāk patīk šena neuzmācīgais fona saldenums, ja tā to varētu nosaukt. Bet žeņšeņš dabā esot rūgtens, un tāpēc tā pulveri sajauc ar lakricas(?) ekstraktu (to vēl izmantojot klepus sīrupos), lai masa saķep apkārt uluna bumbulīšiem. Par ārstniecīgo runājot - Āzijas ŽŠ samazinot asinnspiedienu, bet Amerikas - nemainot to (citur gan raksta, ka paaugstinot, bet es domāju, ka nepareizi interpretē rezultātus). Kuru izmanto tējas gatavošanai? Droši vien - lētāko, un es nezinu, kurš tas ir, bet esmu redzējis aprakstos ka izmantots Amerikas. Par citiem ārstnieciskiem aspektiem nespēju runāt - neesmu ne mediķis, ne farmaceits. Paskatoties cenu, es varbūt dzertu žeņšeņa tēju no pārbaudītiem vendoriem, bet kategorijā 250gr/eur6 es tomēr izvēlētos jebko no dr. Tereško piedāvājuma - būs lētāk un veselībai noteikti labāk, turklāt nav jāgaida paka vairākas nedēļas. Vai aizietu uz Viņa Gaišības sporta klubu, galu galā.
Imantā pie bulvāra apgaismes stabiem saliktas šķības, zilas piecstaru zvaigznes, pa divām pie staba. Tumsā tās spīd un atgādina laikus, kad virs toreizējās ļeņinielas šķērsām pāri karājās - bingo, arī zilas zvaigznes, un trolejbusos salona apgaismojums arī bija zilgans. Personiski man neviens nevaicāja, vai es gribu redzēt pentagrammas ikdienas maršrutā. Tomēr vajag, vajag sistēmu ka pašvaldība saņem cilvēka nodokļus tikai tad, ja strādā cilvēka labā. Ja gribēja neonu, labāk būtu taisījuši kustīgu Elvisu uz vietējā kultūras nama fasādes.
Uguņoja tā, itin kā būtu karš vinnēts vai vismaz kādi milzu panākumi gūti. Tā ir tā pati līšana zem galda, tikai izskatās citādāk.
Kad biju pusaudzis, tēvs bija dzirdējis teoriju, ka jaungada naktī pusnaktī pār cilvēku brāžas visi gada sūdi (kā iepazīstoties ar upuri?) un palienot zem galda, varot tos piemuļķot (drīzāk jau pielabināt, sasmīdinot ar sēdēšanu zem galda). Un kā tad ēdieni, kāpēc lai tie atrastos uz galda, ja neviens nav mājās? Nopietnus sūdus tā piemuļķot nevarētu. Lai kā tur nebūtu, es toreiz pakļāvos un palīdu zem galda kopā ar viņu. Ir lietas, ko bērni piemin vecākiem pat pēc daudziem gadiem.
Sala nav, bet drēgnums kož līdz kaulam.
Šķiet, ka ZS sagaidīšu, dzerot tibetiešu tēju. Jaku sviesta man nav, bet izlīdzēšos ar speķa šķēlītēm.
šķiet, ka t.s. autoru tiesību sargātāji kārtējo reizi demonstrē zemāko tieksmju triumfu
https://meduza.io/news/2016/12/23/sobir
bet interesanti, ka cilvēki samierinās ar šo legalizēto bezjēdzību, ar ko saskaras biežāk, nekā ar, teiksim, pašvaldību vēlēšanām.
ir taču saprotams, ka pietiekoši lielam cilvēku daudzumam paužot attieksmi pat pietiekoši īsu laiku, iespējams pievērst uzmanību un pat mainīt ne tikai šķietami maznozīmīgas norises.
Navigate: (Previous 20 Entries | Next 20 Entries)