Kad parādījās aifons, visi brēca -- kirdik aipodam ir, kuŗš gan gribēs nēsāt līdzi ierīci, lai tikai un vienīgi klausītos mūziku, visi tak lietos aifonus, ar tiem var piezvanīt un klausīties mūziku. Lielā mērā tā tik tiešām ir, bet Apple tak aipodus vēl ražo.
Fočegs kā nišas produkts -- jā, esmu visnotaļ pārliecināts, ka tā būs. Fočegi izmirst un visi, izņemot ūberkrutos profus, bildē ar telefoniem -- neesmu gluži pārliecināts. Lampu audiotehniku tak ar lieto gan cilvēki ar sikspārņu ausīm, gan vienkārši visādi hipsteri, kam patīk, kā tās lampiņas mirgo.
arī GZ lietotāju lielākā daļa nesaprot, kāpēc to ir nopirkuši. Nu, forši izskatās, great conversation starter. Daudzi tā arī bildē zaļajā režīmā, ar kita 18-55. Un nēsā apkārt visu to smagumu. Paliks pārliecināti frīki, kas māgslaz un pontu vārdā sviedrēsies, piecietīs somas nospiesto plecu un atcerēsies lādēt bateriju.
Profi, starp citu, jau labi sen pie mazākās iespējas kratās vaļā no spectehnikas, atceramies karsto punktu reportierus, kas vispirms izmantoja kompaktkameras (vieglāk tomēr, pa gabalu neizskatās pēc ieroča) un pēc tam arī telefonus (visi ar telefoniem, es arī, nevajag mani nošaut). Protams, ir segmenti, kuros nav iespējams iztikt ar telefonu.
Ak jā, 35mm formāts savulaik vispār kļuva populārs tikai tāpēc, ka bija daudz kompaktāks par lielajiem formātiem, daži nolēma iet vieglāko ceļu, lai arī bilde ir nesalīdzināmi sliktāka. Nu labi, nospēlēja lomu kompaktums un ātrums. Tieši tas pats, ko tagad piedāvā telefoni.
par aipodu - atvēru reklāmu no pastkastes, skatos - mazizmēra mūzikas atskaņotājs. A nafig, ja man telefons to pašu dara? Tātad, jābūt nišas lietotājam, kam neder telefona skaņa, bet tas jau arī nepirks kautko zem štukabaksoff, tātad, aipods arī lido garām. Paliek telefons un dārgais gals.