vājiniekiem ir vāja griba; viesi varētu būt stiprāki. kad biju slimnīcā, man neklājās ēst daudz saldumus, bet viesi tos vien nesa, un es aiz gara laika visas šocenes tūlīt apēdu.
Tā jau ir, cilvēks ir vājš. Ja ne ēšanas ziņā, tad kādā citā. Un ja ir pārvarējis laicīgos kārdinājumus, tad dzenās pēc mantām, ko laiks un kodes nemaitā ar tādu pašu apmātību, ka neatšķirās no vājinieka, kurš saēdas šokolādes ar vistām.