17:11
Vispār nesaprotu es medicīnu - no vienas puses, cilvēks ir slims un tam būtu jāēd tā, kā saka dakteris (taisnības labad - dakteris nesaka neko). No otras puses, cilvēki kas ir nupat skatījušies acīs nāvei, ņem iekšā radinieku piegādātu kafiju un žāvētu desu uz baltmaizes ar sviestu. No vienas puses, turpina dzīt sevi kapā, no otras puses, varbūt pazīstams ēdiens rada mazāku stresu nekā slimnīcas racions (noliecu galvu to cilvēku priekšā, kuri slimnīcā beidzot var gardi pieēsties). Ej nu sazini. Dzīvība - tas ir brīnums, kura sīkstums un dzīvotspēja nebeidz mani pārsteigt.
vājiniekiem ir vāja griba; viesi varētu būt stiprāki. kad biju slimnīcā, man neklājās ēst daudz saldumus, bet viesi tos vien nesa, un es aiz gara laika visas šocenes tūlīt apēdu.
Tā jau ir, cilvēks ir vājš. Ja ne ēšanas ziņā, tad kādā citā. Un ja ir pārvarējis laicīgos kārdinājumus, tad dzenās pēc mantām, ko laiks un kodes nemaitā ar tādu pašu apmātību, ka neatšķirās no vājinieka, kurš saēdas šokolādes ar vistām.