Prof. Biezpientaures pētījumu centrs -

Ēdienkarte ēstuvēs varēja būt arī tikai krievu valodā. Vienā mierā. Tas bija atkarīgs no personāla. Atceros, kā es kā mazs bērns ar vecākiem pusdienoju vietējā ēdnīcā, kurā kā saldais ēdiens bija atzēmēts "kiseļj so sļivkami". Manas skopās krievu valodas zināšanas mani maldināja. Es nospriedu, ka "Sļivki" ir plūmes. Tikai tādas mazas. Latviski ēdienkartes nebija. Tāpat latviski varēja nebūt daudz citu norāžu dažnedažādās vietās.
Mana bērnība pagāja konfrontējot ar lielākoties krieviski runājošām pārdevējām (viens no maniem pienākumiem bērnībā bija iepirkšanās), un es stostīdamās mēģināju nopirkt divas paciņas piena, vai desu, ja paveicās. Tantes-pārdevējas nebija no tā iecietīgākajām un latviski ar mani nerunāja, tāpēc neko labu par divvalodību nedomāju, esmu to pieredzējusi.

(Reply to this) (Thread)

kioskos arī cenuzīmes varēja būt mierīgi tikai krieviski; es atceros, cik tāpēc biju sajūsmā, ka viena pārdevēja tomēr bija centusies savā darba vietā visas cedeles satulkot arī latviešu valodā, apmēram tā: браслет - "rinkits rokaj".

(Reply to this) (Parent)