Prof. Biezpientaures pētījumu centrs -

Kults ne kults, bet, lai arī reti, man ir iekšēja nepieciešamība aiziet pie papa kapa. Formālais iemesls, nu, tur puķes iestādīt vai lapas nogrābt, drīzāk ir tāda atruna, lai nebūtu ar sevi jāapspriežas par īstajiem iemesliem.
Jā, dīvaini - bet man tiešām būtu grūtāk, ja nebūtu tās konkrētās vietas - kapa.
Pieņumu, ka tā ir arhaiska domāšana, bet neko tur nevaru darīt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es pieņemu, ka manas domas mainīsies, kad miruši būs vistuvākie. Bet šobrīd 4 vecvecāki, tantes, vīra māte un māsa dažādās vietās... es nespēju laikus sekot datumiem, nespēju izbrīvēt laiku kapiem un man viegli piezogas vainas apziņa par nevērību un nesekošanu tradīcijām.

Atmiņas par mirušajiem paliek priekšmetos - gredzens no vienas vecmāmiņas, kleita no otras, fotogrāfijas, pulkstenis...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man jau ar;i - ir vēl vectētiņš Zemgalē, ir omītes brālis to pašu kapu otrā galā... nē, es apmeklēju tikai vienu kapu, un ar to man šķiet pietiekami pieminēt viņus visus, arī tos, kuriguļ citur.
Bet, protams, ar tuvu cilvēku viss ir citādi.

(Reply to this) (Parent)

zini, visus vecvecākus vislabāk atceros iekšēji, bez kapiem, piemiņas lietām un tamlīdzīgi. Tas, protams, nenozīmē ka citiem nevar būt savādāk. Es jau neko neuzspiežu.

(Reply to this) (Parent)